Cilvēka radīšana

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Visu cilvēku tēvs, Ādams, ļoti mīlējis savu sievu Ievu, un nekad nešķīries no tās. Tomēr reiz viņu Dievs kautkur aizsūtījis un tā sieva palikusi viena. No gaŗa laika viņa apgūlusies. Te uz Ievas lūpām nolaidusies bite. Par laimi, vai nelaimi — Ādams arī bijis tūliņ klāt. Redzēdams kustonīti staigājam pa Ievas lūpām, tas vareni noskaities, gribējis biti nosist. Bet bites dzīvi jau pazīdams, tas ātri apķēries: "Diezin, vai šī nesūc še medu? Pa pag, es arī pamēģināšu." Viņš nodzinis biti un nobučojis Ievu. Un patiešām: — laikam bite bijusi atstājusi kādu drusciņu medus uz Ievas lūpām — bučiņa bijusi tik salda, ka priekā lēcis un dejis. No tā laika viņš nemitējies arvienu pa lāgiem pabučot Ievu un tā bučošanās ieklīdusi pasaulē.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox