Kādēļ cilvēks nezin sava mūža galu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Senākos laikos, cilvēkam dzimstot, Dievs dzirdami nosacījis, kuŗā dienā tam jāmirst. Bet tas cilvēkam nebijis par labu: viņi, mūža galam tuvojoties, nemaz vairs nestrādājuši, vazājušies no viena ciema uz otru un tikai gaidījuši nāves dienu. Reiz Dievs gājis gar Vēderu māju un redz: saimnieks plēš jaunu ēku nost, baļķus skalda malkā un nes namiņā dedzināt.

"Kamdēļ tā?" Dievs vaicājis.

"Jā, kas man vairs ko taupīt: rītu man jāmirst, aizparīt sievai jāmirst, ko es vairs mežā kulšos, pasildīšu ar tiem pašiem kūts baļķiem lopiem siltu dzeŗamo."

Dievs par to dikti palicis pikts un uzkliedzis saimniekam: "Tu nebēdnieks! tu nemirsi vis ar sievu, kad būsi iedomājies — vēl ilgi padzīvosit. Bet nu es redzu, kādi jūs cilvēki, esat, ja jums ko pasaka priekšlaiku. Tādēļ no šā brīža neviens pats vairs nedabūs mirstamo dienu zināt."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox