Kāpēc labībai tik īsas vārpas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Agrāk druvas izdeva tik bagātus augļus, ka visi varēja bez pūlēm, bez darba uzturēties: jo viss labības stiebrs bijis vārpā — plika salma nemaz. Cilvēki, tad tādos labumos dzīvodami, palika par daudz ļauni, bezdievīgi un palaidās visādos netikumos. Tad Dievs apskaitās un lika druvām, lai vairs ne grauda galiņa neaudzinot — salmi vien lai esot. Nu bija briesmīgi bada laiki: nevienam pašam nebija ne mazākās maizes drumstaliņas ko ēst, visi mira badā. Ar sunīšam tāds pats bads jāredz. Bet sunītis gaudoja, lūgdams Dievu tik žēli, ka Dievs par sunīti apžēlojās un nometa maizes kukulīti zemē. Kukulītis ritēja naski vien uz priekšu un sunītis dzinās tam pakaļ, ko nagi nesa: jo Dievs, kukulīti zemē mezdams, bija sacījis, ka nevienam vairs maizes bez darba neesot brīv ēst, tādēļ lai arī sunītis papriekšu savu kukulīti nopelnot. Sunītis dzinās tik ilgi pakaļ, kamēr kukulīti noķēra. Bet necik ilgi, tas ēdums pagalam un atkal badam acīs jāskatās. Sāka atkal Dievu lūgt: lai Dievs apžēlojoties par visiem saviem radījumiem un lai pavēlot druvā vārpai augt, ja vairāk ne, no pirmās stiebra posmas. Bet Dievs nelikās ne dzirdot, tik stipri viņu cilvēki bija aizkaitinājuši. Tad sunītis nemeta miera un gaudoja, gaudoja vēl gaudāki uz Dievu: kad nu nedodot vārpu no pirmās posmas, tad tak lai esot tik žēlīgs un liekot vārpai augt no otras posmas. Bet Dievs nelikās suņa gaudas ne pa ausu galam dzirdot, cik vareni viņš bija noskaities. Sunītis, redzēdams, ka šitā nevedas, ņēmās tagad pats par sevi vien lūgties: viņš neesot tak vainīgs, ka cilvēki Dievu aizkaitinājuši, par ko tad šam, nevainīgam, vainīgiem līdzi jāciešot? Lai no dusmām jel atlaižoties un klausot šā lūgumu. Tā no vienas vietas sunītis tik žēli, tik žēli mācēja lūgties, ka Dievam dusmas jau apramstījās. Tad viņš lūdza vēl: ja Dievs druvā cita nekā neliekot augt, tad tak lai dodot šā tiesu: tik gaŗu vārpu, kā šī purns esot. Dievs paklausīja un lika augt suņa tiesu: tik gaŗu vārpu, kā suņa purns. Tā vēl tagad druvā vairāk neaugot, kā šī suņa tiesa, ko toreiz no Dieva nolēnojis. Bet sunītis šo savu tiesu atdodot cilvēkam un pats pietiekot ar drusciņām, mazumiņu.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox