Kāpēc labībai tik īsas vārpas / Warum das Getreide so kurze Ähren hat

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Lubāna
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Senos laikos rudzu vārpas bijušas stiebrā līdz pirmam posmam. Cilvēki nezinājuši, kur maizi likt. Reiz māte ar maizes garozu pat bērnam pakaļu slaucījusi. Dievs gājis gaŗām un saskaities, ka pavisam negribējis vairs rudzus atstāt. Vista teikusi: "Manis dēļ lai nav neviena, gan es pār sētiņu pārlēkšu un dabūšu ēst." Bet sunītis lūdzis Dievu, lai atstājot kaut tik vienu gaŗu vārpiņu, kā no purna līdz acīm. Dievs sunīti paklausījis un atstājis arī tik gaŗu vārpu, kā sunītis lūdzis. No tā laika ticīgi cilvēki vienmēr sunim maizi pametot un nosakot: "Še, sunīt, ir mēs tavu daļu ēdam!" In alten Zeiten reichten die Roggenähren bis zum ersten Knoten des Halmes hinunter. Die Menschen wussten nicht, wohin mit dem Brot. Eine Mutter wischte einmal ihrem Kind den Hintern mit einer Brotrinde ab. Gott ging gerade vorbei. Als er das sah, wurde er so zornig, dass er überhaupt kein Brot mehr wachsen lassen wollte. Das Huhn sagte: "Meinetwegen braucht es nicht zu wachsen, ich werde mir schon mein Futter aufpicken!" Aber das Hündchen bat Gott, wenigstens so lange Ähren wachsen zu lassen, die von seiner Maulspitze bis zu den Augen reichten. Gott hörte auf das Hündchen und ließ so lange Ähren wachsen, wie das Hündchen gebeten hatte. Seit der Zeit werfen gläubige Menschen dem Hund immer Brot vor, indem sie sagen: "Nimm, Hündchen, wir leben ja auch von deinem Anteil."
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox