Kādēļ miežiem aug akoti

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Dievs cilvēkam bija devis visu sēklu rokā, arī miežus. Bet mieži toreiz bija pliki, bez akotiem. Zemnieks iesēja miežus. Uzauga par vari skaisti mieži, ka mīlum nevarēja noskatīties. Bet tikko mieži nāca zaļbriedā, zvirbuļi kā uztaisīti bariem virsū un gribēja vai visus apēst. Nekā nevarēja tos atgainīt. Zemniekam neko darīt, kā iet pie Dieva žēloties, sūdzēt zvirbuļus. Dievs sacīja: "Labi! es došu miežiem šķēpus, ar kuŗiem tie varēs zvirbuļiem pretim turēties." Zemnieks aizgāja pateikdamies. Un redzi: mieži vairs nebija pliki kā iesākumā, bet gaŗiem akotiem apbruņojušies, tā ka zvirbuļi nekā nevarēja piekļūt pie grauda. Pienāca rudenis, sēra miežus rijā priecādamies. Tomēr prieki palika par bēdām: miežu akoti nobirza un bira zemniekam acīs. To moku nevarēdams izciest, viņš atkal gāja pie Dieva: lai atņemot miezim šķēpus, jo maitājot šim acis ārā; labāki lai zvirbuļi apēdot vai visus miežus, kad tikai šim gaisma paliekot dzīva. Bet Dievs atsacīja: "Tā vis nebūs, kā tu domā! Es tev došu acim sargus, kas viņus aizsargās no iebirumiem." Tūliņ zemniekam uzauga acu plakstiņiem spalvas, skropi. Dievs vēl noteica, lai nu vairs nenākot pie šā sūdzēties. No tā laika esot visiem cilvēkiem uz acu plakstiņiem spalviņas, skropi, un miežiem akoti.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox