Meža zvēri

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šāds stāsts par vilku ir arī starp pasakām. Sal. I sēj. 84. n-ru. P. Š.


Vienreiz vienā lielā mežā dzīvoja kāds vilks, un kā jau visi vilki ir rijīgi, tā arī šis bija tāds pats. Vienreiz viņš kāpa debesīs pie Dieva prasīt ko ēst. Uzkāpis debesīs, viņš sacīja Dievam: "Ja tu esi mani radījis, tad arī dod man ko ēst." Dievs padomājis sacīja: "Nu ēd mežā celmus un vecus striķus." Vilks nokāpa zemē un nu sāka arī grauzt celmus. Bet tas bija egļu mežs, un celmi bija ļoti sveķaini. Vilks pamēģināja grauzt arī vecus pineklus, bet no tiem arī nekā nebija. Tad viņš kāpa otrreiz debesīs un sacīja Dievam, ka no celmiem un veciem striķiem viņš nevarot paēst.

Dievs domāja, domāja un nevarēja neko izdomāt, ko vilkam varētu dot ēst. Tad vilks viņam sacīja, ka meža malā kāds cilvēks pļaujot sienu, lai Dievs atļaujot to apēst. Dievs, kādu laiciņu padomājis, atbildēja, lai ēdot, ja varot. Vilks nu tīri priecīgs skrien lejā. Agri no rīta viņš aiziet uz pļavu, un jā, patiesi, pļāvējs pļauj. Vilks, piegājis pie pļāvēja, tam saka: "Dievs man atvēlēja tevi apēst, un nu es tevi ēdīšu."

Pļāvējs redz, ka nu lieta vairs nav visai laba, bet te uzreiz viņam padoms rokā. Viņš saka vilkam: "Ko tu mani tādu netīru ēdīsi? Laid labāk mani papriekš nomazgāties." Vilks bija ar mieru. Pļāvējs upes malā nogrieza sev labu koku, palika to sev zem svārkiem, un aizgājis pie vilka, sacīja, ka nomazgājies nu viņš esot, neesot tikai kur noslaucīties. Vilks gribēja jau tādu pašu slapju apēst, bet pļāvējs nebija mierā. Tad vilks sacīja, lai noslaukoties šā astē. Pļāvējs ātri aptina vilka asti ap kreiso roku un tad tik nu sāka vilku sist. Sita, sita. Vilks, nabadziņš, vaid un sten, bet pļāvējs nelaiž to tik ilgi vaļā, kamēr vilkam sāni tīri pliki palikuši. Vilku palaidis, viņš tam vēl nokliedz, lai nerādoties viņam acīs. Vilks, aizskrējis uz mežu, izstāsta citiem vilkiem, kā viņu pārdrošais pļāvējs apstrādājis. Visi nospriež, ka tā viņam to joku nevar palaist, un otrā dienā dodas uz pļavu. Pļāvējs, ieraudzījis tik lielu vilku baru, tīri nobīstas. Bet par laimi turpat netālu auga augsta kupla egle. Pļāvējs ātri pie egles un zaru pa zaru uzkāpj pašā virsotnē. Vilki no dusmām nezina ko darīt, bet beigās nospriež, ka egle jānograuž. Grauž, grauž, bet nekā, pielien tikai pilni zobi ar sveķiem. Te uzreiz plikais vilks saka, ka vajagot kāpt vienam uz otra, gan jau tad pēdējais līdz pļāvējam tikšot. Plikais vilks nostājās apakšā, un citi kāpa viņam virsū. Tā nu viņi kāpa, un pļāvējs jau bija gandrīz aizsniegts, bet viņam uzreiz iešāvās labs padoms prātā, un viņš saka: "Lai būs, kam būs, bet plikajam jau nu būs."

Nabadziņš, plikais vilks, nobīstas un skrien mežā, un visa augstā vilku rinda nokrīt zemē. Dažs izmežģīja kāju, dažs sasita degunu. Visi viņi ļoti sadusmojās uz pliko vilku, un ieskrējuši mežā, to apēda, bet pļāvējs dzīvo vēl šobaltdien, ja nav jau nomiris.

 

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox