Zivis un kukaiņi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viens vīrs staigādams atradis diegu no debesim līdz zemei karājamies un ar mezgliem notuļ nosietu. Tūdaļ pa diegu kāpis augšā. Kāpis vienu dienu, vēl nebijis augšā, jo diezgan maz uz priekšu vedies; otrā dienā uzkāpis augšpus debešiem un tur bijis gaužam auksts laiks. Ko nu? Par nakti bijis jāguļ un tik auksts. Te, par laimi, atradis krūtīs iespraustu (drēbēs) koka adatiņu. To saskaldījis malkā, uzkūris uguni un labi izgulējies par nakti. Rītā jau nu laikā ticis debesīs. Uzkāpis, dagājis pie dur(v)im un dzirdējis, ka zirneklis Dievam stāstījis, še zemes virsū Dieva svētību gaužam nicinot, gans ņemoti maizi no kules un bēržot druskas zemē. Un kad suņam dodoti, tad sviezdami sviežoti maizi pa zemi. Tas neesot labi. Tā šis, to padzirdējis, tūdaļ pa dur(v)im iekšā attaisnoties. Viņš sacījis, zirneklim esot viegli apmelot; bet ko tad gan gans lai darot? Tad neesot vis galda līdz un suņam arī nevarot citādi dot, tas pie zemes vienmēr ēdot! Tad Dievs zirneklim iesitis pa muguru, lai otrreiz ar tādām blēņām vairs nenāk. Zirneklis nokritis zemē un no kritiena, vai arī sitiena, dabūjis pumpu (kumpumu) mugurā; bet vīrs, to izstāstījis, kāpis itin priecīgs zemē, ka zirneklim neizdevies. Tāpēc vēl šo baltu dienu zirneklis pavedienus, tīklus, aužot: viņš labprāt gribētu vēl reiz augšā kļūt ar niekiem, bet nespēj ar kumpo muguru vairs uzkļūt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox