Zivis un kukaiņi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Rietuma Eiropā, sevišķi Francijā, ir teika, ka lakstīgala aizņēmusies acis no glodenas. Ķīniešiem atkal ir uzskati, ka ērcei neesot pakaļējās izejas. Augšā minēto teiku par strazdu varam viegli iedomāties, jo pelēkais strazds, kā zināms, apmētā cilvēku ar saviem mēsliem, ja tas tuvojas viņa lizdam. P. Š.


Agrāki ērcei sprāklis bijis, bet strazdam ne. Strazdam bijis jāiet uz kāzām. Sadomājis: tur taču bez sprākļa iztikt nevarēšot — ēdīšot, dzeršot — iešot uz ērci aizņemties. Aiziet — jā, tā tūliņ devēja, bet uz ilgu laiku ne. Labi, labi. Paiet noteiktais laiks — strazds nekā neatnesa. Nu ērce iet pakaļ. Kā ērce ienāk sētā, sāk suņi riet. Kāzu ļaudis, suņa rējienu izdzirduši, iet raudzīt, kas tur nāk. Ierauga: ērce. Sāk kāzu ļaudis brīnīties: kā ērce, nelūgts viesis, kāzās nākusi. Strazds, izdzirdējis, ka par ērci runā, vaicā citiem kāziniekiem: "Suņi rej, kas tuŗ nāk?" "Ērce!" Strazds jautā: "Pēc kā viņa nāk?" Pēc sprākļa esot nākusi. Tā mans strazds, to padzirdējis, laiž kātus vatus un aizmukdams to vien mācēja izdziedāt: "Sprāk, sprāk!"

 

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox