Dievs žēlo paklausīgos / Gott erbarmt sich der Gehorsamen

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Smiltenes pagasts
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Viens vīrs nācis no darba. Bijis jau vakars, kad vīrs iznācis no muižas. Viņš iegājis mežā un tur apmaldījies un tā maldījies ilgi, ilgi. Uznākusi nakts, mežā bijis traki tumšs. Vīrs klupdams, krizdams gājis uz priekšu. Viņš bijis nokusis, arī ēst viņam gribējies, bet nebijis nekā ko ēst. Arī ceļu uz māju vīrs nevarējis atrast.

Beidzot vīrs apsēdies uz celma un lūdzis Dievu. Kad viņš pacēlis galvu, tad ieraudzījis netālu no sevis mazu uguntiņu spīdam. Vīrs gājis turp un tuvojies mazai, mazai būdiņai, kuŗas priekšā kurējusies uguns, un pie tās sēdējis sirms, salīcis vecītis un mazā podiņā vārījis vakariņas.

Vīrs padevis labvakaru un lūdzis, lai atļauj apsēsties un atpūsties. Vecītis atļāvis vīram apsēsties. Kad vakariņas bijušas gatavas, tad vecītis pamielojis arī vīru un viņi abi apgūlušies būdiņā.

Kad vīrs no rīta pamodies, tad izbrīnējies raudzījies apkārt. Viņš gulēja galvu uz celma uzlicis. No vakarējā vecīša, būdiņas un ugunskura nebijis ne vēsts! Vīrs pielūdzis Dievu un gājis atkal uz priekšu. Drīz vien viņš iznācis uz ceļa un laimīgi nokļuvis savā mājā.

Vecītis, kas pie ugunskura sēdējis, bijis pats Dievs.

 

Ein Mann kehrte von der Arbeit heim. Es war schon spät am Abend, als er den Gutshof verließ. Er musste durch den Wald gehen und verirrte sich. Lange irrte er umher. Es wurde Nacht, im Walde war es ganz dunkel. Der Mann stolperte vorwärts. Er war müde und er hatte Hunger, aber nichts zu essen. Es gelang ihm nicht, den Heimweg zu finden.

Schließlich setze sich der Mann auf einen Stubben hin und begann zu Gott zu beten. Als er wieder den Kopf erhob, erblickte er nicht weit entfernt einen Lichtschimmer. Der Mann begab sich in die Richtung, aus der das Licht schimmerte, und näherte sich einer winzig kleinen Hütte, vor der ein Feuer brannte, an dem ein kleiner, gebeugter alter Mann saß und in einem kleinen Töpfchen Essen kochte.

Der Wanderer bot ihm guten Abend und bat ihn, sich hinsetzen und erholen zu dürfen. Der Alte gewährte es ihm. Als das Abendessen fertig war, bewirtete der Alte auch den Wandersmann und dann legten sich beide in der Hütten schlafen.

Als der Mann am nächsten Morgen erwachte, schaute er sich verwundert um. Er lag ausgestreckt auf dem Waldboden und hatte den Kopf auf den Stubben gelegt. Von dem gestrigen Alten, seiner Hütte und dem Feuer war keine Spur zu sehen. Da betete der Mann zu Gott und setze seinen Weg wieder fort. Bald fand er die richtige Straße und kam glücklich nach Hause.

Der Alte, der an dem Lagerfeuer gesessen hatte, war Gott selbst gewesen.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox