Dievs žēlo paklausīgos

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Cīši tuoļi aiz malnim jiurim dzeivuoja vīns styprijis ķēneņč. Itys kēneņč cīši mīluoja braukuot uz laivys pa jiurym. Jiurys nu juo dvorca beja kaidu verstu. Vīnu reizi itys kēneņč sadūmuoja nujīt pabraukuot uz jiurym, un taišņi kod jis guoja uz ceļa, sazatopa ar vīnu jau vacu veci, kurijis beja jau par svātu cylvāku un staiguoja pa itū zemi. Vuords juo beja Prančs. Kēneņč pavaicuoja večam, kur jis tja patyka. Prančs jam atbildēja: "Es staiguoju uz šuos zemis, gribu apzavārtīs jiusu baguoteibu un tagan nazynu, kai man puorīt par jiurym." Tai kēneņč ar Pranču daguoja pi jiuru, kēneņč sāduos laivā un nūbraucja, bet Pranča napajāmja. Kai jis izbraucja — navar nikai ar laivu saprovētīs. Tūlaik Praņčs runoj uz kēneņi: "Kēneņč tāvs, pajam mani ar sevim laivā." Kēneņč paklausēja veču un pajāmja jū ar sevim, bet pats vysu laiku provēja laivu. Jī izbraucja tuoļi nu molys jiuru, pazacēļa lels viejs un pārkiuns, jūs gaidēja lela nalaimja. Praņčs suoka runuot kēneņam, kab jū laistu provēt laivu, bet kēneņč nagribēja pavysam jū klausēt. Verās Praņčs, ka jī jau dreiži nūsleiks, jis ar dusmim aizklīdzja uz kēneņa: "Aj nūst, es pats varu provēt laivu." Kēneņč paklausēja Praņči un devja jam provēt laivu. Praņčs laimeigi dabraucja pi jiuru molys un tiuleņ lykuos ceļūs un suoka praseit kēneņa, kab jis jam pīdūtu. Kēneņč pacēla Praņči un pascēja: "Tu esi lobs cylvāks," un suoka bučuot Praņči, runuodams: "Tu ratovuoji mani un sevi nu nalaimes." Kēneņč pajāmja nu sovys mugurys nūvylka duorgū drābi un īdavynuoja Praņčam. Jis nūguoja uz sovu dvorcu, a Praņčs tī uz vītys iznyka. Vairuok jū kēneņč naredzēja un nazyna, kaids itys cylvāks beja.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox