Velna un Dieva govis

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Tādas pašas teikas ir vēl uzrakstījušas Elza Gaile Trikātā, skolniece M. Valta Nīcā un Jēk. Gross Kalnciemā. P. Š.


Vells daudzreiz lielījās ar saviem lopiem. Bija arī viņam lopu ļoti daudz, visi melni, nešķeltiem nagiem un polēti. Dievam nebija neviena paša lopa, bet kūtis viņš tomēr cēla. Vells par to brīnījās: "Kur tev kūtis derēs, tev jau nav lopu?" Dievs atteicis: "Jāču būs!" Kad kūtis bijušas gatavas, tad vienā karstā dienā Dievs saradīja lielu pulku kukaiņu, dunduru, mušu un knišļu. Šie nu visi krita Vella lopiem virsū un mocīja tos bez gala. Vells tad pataisīja lielu ādas maisu, ieslodzīja tur visus dundurus, knišļus, uzkarināja upmalā kokā un aiziet savu ceļu. Bet vēzis atknieba ar savām spīlēm maisu vaļā un izlaida visus lopu bizinātājus no cietuma. Tie izsalkumā tagad koda lopus vēl jo niknāki. Lopi, nevarēdami nekur glābties, devās taisni Dieva kūtī iekšā. Bet Dievs, liels gudrinieks, bija nolicis pie kūts sliekšņa izkaptis un citus asus rīkus, lai lopi, kūtī iekšā skriedami, uz asumiem pāršķeltu nagus. Kad visi bija kūtī sabizojuši, Dievs ātri aiztaisīja durvis, iesita ar cirvi polētiem lopiem vadžus pierē, noraiboja lopiem sānus, gan sarkaniem, gan baltiem plankumiem un nu gaidīja, lai nāk Vells, ja patīk. Atnāk Vells, dzird aiz durvim lopus maujam: tie esot viņa lopi, lai laižot iekšā Dievs negribēja, negribēja laist, bet apdomāja: laidīs gan. Vells ieiet kūtī, labi redz, labi noprot, kas noticis, bet pierādīt nevar un aiziet lamādamies.

 

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox