Dieva kalts un Velna izkapts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Dieviņš gribēja sienu pļaut, bet cita rīka nebija, kā tikai kalts. To gan zināja, ka Velnam ir izkapts, bet vai tas tev to ies atdot? Cits neatlika, bija jālieto gudrība. Un tiklīdz tad nu Velnu sastapa, tūliņ pirmais vārds: "Vai neiesi sienu pļaut?" Velns gājējs gatavs. Uz pļavu ejot, bija jāiet caur mežu. Ejot Velns sāka plātīties ar savu stiprumu, to vien likdams manīt, ka Dievs tik stiprs neesot. Dievs atteica: "Labi, to tūliņ redzēsim, kuŗš stiprākais: pļausim ogles!" Velns mierā. Sāka pļaut: Dievs ar kaltu, Velns ar izkapti. Dievam ogle drīzi nogāzās brakšķēdama, bet Velns tikai pusdarbā, izkapts par plānu cietu ogli krimst. Tad Dievs iesmējās: "Nu, diezin, kuŗš gan nu bijām stiprāks?" Velns atsaka: "No tam vēl nevaram nojaust stiprumu, ja ar labāku rīku otram priekšā aiziet." — "Labi! Mīsim tad! Še tev tas labais rīks, mans kalts, dod man savu nelāgo izkapti!" Velns itin priecīgs atdeva izkapti, paņemdams kaltu. Dievs teica: "Bet šoreiz iesim sienu pļaut!" — "Labi!" Velns labprāt mierā, jo cerēja šoreiz visādā ziņā Dievu pārspēt. Pļavā nonākuši, pļāva vaļā, Dievs ar izkapti pa priekšu, Velns ar kaltu iepakaļš. Kur Dievs pļāva, tur ik uz cirtiena vāle, bet kur Velns, tur zāle tāpat kā bijusi. Gan izpūlējās vienādi, otrādi, bet kuŗai zālei ar kaltu deva, tā stāvus bijusi, stāvus palika; beidzot lūkoja sitēniski ar kaltu, bet kā nekā, tā nekā.

Bet žagata, to noskatīdamās, lēca no viena zara uz otru, izsmiedama Velnu bez visa gala. Velns, nevarēdams dusmu savaldīt, laida žagatai ar kaltu. Kalts trāpījās taisni žagatai pakaļā, zobi uz āru, spals uz iekšpusi. To žagata lielmute, dabūjusi.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox