Velns noslēpj uguni

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šis variants liekas stipri izpušķots. P. Š.


Vecos laikos par pasauli valdīja tikai viens pats ķēniņš. Viņam bija tāda vara, ka viņa pavēles klausīja nevien cilvēki, bet arī visi kustoņi, kukaiņi un dzīvnieki, kas vien zemes virsū atradās. Bet liels posts bija toreiz pasaulē, jo uguns nebija; un tiklīdz kā saule norietēja, tad nevarēja ne redzēt, nedz arī bija kur sasildīties. Zināt gan zināja, ka uguns dziļā ellē ir, bet neviens nevarēja dibenā tikt un uguni iznest. Ķēniņš izsolīja lielu maksu tam, kas uguni dabūšot. Daudzi izpūlējās un izmeklējās, bet neviens pats cilvēks kā nevarēja, tā nevarēja uguni dabūt. Ķēniņš gribēja un gribēja savā laikā visiem uguni izgādāt. Viņš sasauca visus savus padomniekus un lika spriest, kāda alga tam jādod, kas uguni šim atnestu. Šā tā spriežot, beidzot visi vienā prātā nosprieda, ka tam, kas ķēniņam uguni atnesīšot, būšot brīv uz bērnu bērniem un mūžīgiem laikiem no visiem galdiem par velti ēst, un neviens to tā nedrīkstēšot liegt, vai nost dzīt. Šo vēsti nu visur daudzināja un izpaudās visā pasaulē pie zvēriem, lopiem, putniem, tārpiem un kukaiņiem. Bet neviens nevarēja uguns no briesmīgā dziļuma iznest. Daudzi, daudzi dabūja tur savu galu. Bet tikko zirneklis dabūja šo vēsti zināt, tas tūliņ apņēmās uguni dabūt un sāka naski vien virves vīt. Kad jau pilnu nastu bija pievijis, tad nevienam nekā nesacījis, devās ceļā uz elli. Pie elles nonācis, augšā virvi it stipri piesējis, nolaidās kā pa smieklu elles dibenā, pašā tumšajā kaktā, lai tā neieraudzītu. Izdevīgā brīdī pie uguns sārta pielavījies, paņēma brangu uguns pagali un laimīgi pa savu virvi, kā pa trepēm, atkal uzkāpa. Lai gan labs kāpējs bija, tomēr tik lielu gabalu uz augšu ar nastu kāpjot, tēviņš stipri bija piekusis. Drošā vietā ticis, atlaidās drusciņ atpūsties. Uguni nolika galvgalī. Viņš tikai gribēja mazliet pazvilnēt, bet nokusušam uzmācās maigs miegs un vīrs cieši aizmiga. Saule jau nāca ganu dzītenē un zirneklis vēl gulēja. Te mušai, šur, tur skraidot, iesitās savāda smaka nāsīs. Apskatījusies, ierauga kā par brīnumiem uguns pagali kvēlojam zirneklim galvgalī. Viņa labi gan nomana, ka zirneklis tas uguns kungs. Bet ko muša dara? Viņa saka: "Ko tāds miega pūznis ar uguni darīs? Tā gulēdams jau var uguni izdzēst, un tā alga jau man labāki der nekā viņam." Aši uguns pagali paķērusi, aizskrien kā spind vien. Pie ķēniņa aiznesusi, saka, ka šī uguni no elles iznesusi, lai dodot šai to algu. Ķēniņš izrīko mušai goda dzīres un iedod viņai tādu grāmatu, ka muša var pie visiem galdiem ēst.

Zirneklis atmodās tikai pret palaunadzi. Sauli tik tālu ieraudzīdams, tas satrūkās, ka par ilgu nogulējis. Bet kā viņš pārbijās, kad uguns vairs neatrada savā vietā. Nu kā traks sāka skriet un meklēt. Kuŗu satiek, tam prasa, vai neesot uguni uz elli atpakaļ nesam redzējis. Bet visi viņu izsmej, par traku saukdami, jo nupat kā muša ķēniņam uguni nodevusi un šis jau sakot pazudušu esam. Tādu vēsti dzirdēdams, zirneklis palika tīri salts un stīvs. Viņš sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt: "Muša ir zagle, muša ir zagle! es to saku; viņa mani ir apzagusi: ne viņa, bet es to uguni no elles iznesu un tikai man tā alga nākas." Visi sāka ausīties vien, kad zirneklis tā runāja, un teica, ka viss velti būšot, jo mušai jau grāmata esot rokā. Par to zirneklis ieskaitās vēl vairāk un apņēmās tai zaglei nepelnītās algas tāpat vien neatstāt. Klupšu klupdams, elsdu elsdams viņš devās pie ķēniņa un stāstīja noskaities, cik briesmīgi šo muša apzagusi. Muša teica, ka zirneklis melojot, jo kas zirneklim uguni esot redzējis? Ķēniņš pavēlēja zirneklim pierādīt, bet ja nepierādīšot, tad lai šī acīs vairs nerādoties. Zirneklis gan sacīja, ka šā virve vēl tagad esot elles malā piesieta, pa kuŗu šis nolaidies un uguni iznesis, bet viss tas nekā nelīdzēja, kad sagšanas nevarēja pierādīt. Viņš aizgāja, mušu lādēdams un gānīdams, sapulcināja visus zirnēkļus un izstāstīja tiem, ka ar šā sviedriem muša dabūjusi tādu godu: šo apzagdama, apmelodama, muša esot apzagusi visus zirnekļus; tāpēc vajagot visām mušām atriebties. Visi bija ar mieru un nosprieda tīklus aust un mušas ķert un, kuŗu trāpīt, tai galvu nokost. No tā laika sāka visi zirnekļi tīklus aust un mušas ķert; bet mušām ir tomēr brīv ēst pie visiem kungu galdiem.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox