Dievs ar Velnu kaitinās
Viņos laikos Dievs uzcītīgi līdis līdumus, aris, sējis un tomēr kā nevarējis, tā nevarējis pie naudas tikt. Velns turpretim gultu ievietojis ezerā, lai, tiklīdz ceļas, būtu ūdens pie rokas, kur nomazgāties. Un tā viņš, caurām dienām gulēdams, slinkojis; bet viņam laba muca naudas bijusi piekrājusies, jo viņš mācējis pa naktim zagt un laupīt.
Beidzot Dievs nodomājis Velnu piemānīt un viņa naudas mucu aiznest. Viņš atvēlējis Velnam pār Alaukstas ezeru tiltu taisīt, ja šis apsolas pa vienu nakti, līdz gaiļiem, gatavs tikt. Tas Velnam bijis brīnum pa prātam, jo viņš vienreiz jau agrāk bija runājis Dievam, vai nevarētu vēlēt pār Alaukstu tiltu celt. Bet Dievs toreiz neatvēlējis, tādēļ ka Velns ieminējies: deviņi pa šo tiltu pāriešot, desmitais katrreiz slīkšot. Tas Dievam nepaticis un tā neļāvis tai reizē. Bet tagad — tādi brīnumi! Dievs pats skubināt skubinājis tiltu celt! To Velns gandrīz nevarējis nemaz saprast; bet Dievs gan sapratis: viņš gribējis par to laiku, kamēr Velns ar tiltu mocās, naudas mucu aizdabūt un tomēr tilta darbus nelaikā izjaukt.
Bet māci nu Velnu! Tas arī nebijis muļķis: vakarā, pie darba stādamies, neatstājis vis naudas mucu vēja vaļā, bet izvēlis to no ezera un uzbēris vienu cepuri zemes virsū, lai neviens nepaņemtu.
Ko nu? Dievam izjucis nodoms. Bet viņš tomēr apķēris, kas darāms. Viņš uzaudzinājis ātri, ātri Velna bērumam, naudas mucas kalniņam, zāli un kokus un steidzies gaiļa celt. Velns patlaban strādājis vienos sviedros: divi klēpji akmeņu jau bija iebēris ezerā — ka nesis trešo, jau gailis aizdziedājis. Nu skrējis lieliski. Bet pārlieku steidzoties, tupele nomukusi un klēpis izbiris uz sausuma. Neko darīt — lai nu ar tiltu, kā ar tiltu — steidzies to pašu naudu vēl saglābt. Tomēr, skaties, kur gribi, naudas mucas arī vairs nav. Gan skrējis trīs reizes ap ezeru riņķī, bet nav un nav; vienu vietu gan skaidri atminējis, bet tur zāle un koki uzauguši — nevar būt; labāk nemaz nemeklējis. Un tā tad arī palicis.
