Dievs ar Velnu kaitinās

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Teika ir stipri saīsināta, izmetot nenozīmīgas vietas. P. Š.


Viņos tumšos un gŗūtos laikos, kad zemnieciņi pa ziemu dzīvojuši dūmainās rijās, un rudeņos, kad rijās žāvēta labība kulšanai, māju laudis dzīvojuši pa klētiņām un gulējuši vecākie siltā rijā uz klona un jaunākie uz ēku augšām sienā vai salmos, tādēļ ka toreiz vēl nebijuši ne ērbēģi, nedz silti kambaŗi rijas galā, tajos laikos velns bijis ieviesies vienas zemnieku mājas rijā, kur tas mājniekiem daudzreiz parādījies un tos, kas iedrošinājušies pa nakti iet uz riju gulēt, vazājis pa rijas klonu un draudējis iemest kurošā krāsnī, ja tūliņ neatstāšot riju, kas esot viņa (velna) miteklis. Tādēļ gulētāji mukuši no rijas laukā, pateikdamies Dievam, ka no velna nagiem tikuši vaļā. Kad saimnieks ar saimi pusnaktī cēlušies riju kult un sagājuši visi reizē rijā, tad dzirdējuši, ka velns, par to lādēdāmies, ka pa nakti traucējot viņa mieru, uzlēcis uz rijas krāsni un tur pazudis.

Kādas sestdienas vakarā, kuŗā visu dienu auksts lietus bija lijis un ļaudis no muižas gaitas bija pārnākuši, kuŗi visu dienu bija saluši, kartupeļus rokot, minētās mājas iedzīvotāji karstā pirtī bija krietni izpērušies, un nomazgājuši nedēļas putekļus un sēdējuši klētiņā pie skalu uguns gaismas ap galdu un ēduši vakariņās ceptus tupeņus ar sagrūstām kaņepēm. Visi ēduši klusu, būdami noguruši un vēlēdamies līsties cisās, lai varētu atpūsties no grūtiem nedēļas darbiem.

Pēc vakariņām saimnieks noskaitījis īsu vakara lūgšanu un tad visiem novēlējis mierīgu atdusu Dieva žēlīgā apsardzībā.

"Cik patīkami tagad būtu karstā rijā pagulēties," viņš sacījis, "kad tikai tas nešķīstais gars tur nebūtu nometies. Tagad nevar iedrošināties nekurošu krāsni iet apraudzīt."

"Dievs to zina, kas vēl ziemā būs, kad labība būs izkulta un aukstais laiks mūs visus piespiedīs salīsties rijā," kalps piemetinājis. "Vai tikai tad arī ļaunais nepaliks rijā?"

"Var jau gan notikt, ka viņš tur gribēs palikt," saimnieks atbildējis.

Tad viens vecs ubags ienācis klētiņā un mājeniekiem, kas par tik vēlu viesi bijuši uztraukti, stāstījis; ka esot no tālienes, un šo apgabalu nepazīdams, esot apmaldījies, tā ka tagad pa tumsu nezinot, kurp griezties un iet. Viņš aukstā lietū esot salijis un gluži noguris, bet arī stipri izsalcis, un tādēļ lūdzot labos ļautiņus, lai Dieva dēļ dodot viņam kaut ko ēst un atļaujot kādā siltā kaktiņā pārgulēt.

"Vakariņas tev varam dot," saimnieks sacījis, "bet silta kaktiņa mums pašiem nav, jo mums jāguļ vēsā ēku augšā."

"Bet gar riju nākdams, es pa durvju šķirbu redzēju, ka tur krāsns kuŗās. Tur būs siltums un vai jūs man nabagam atļautu tur pārgulēt?"

"Mēs tev labprāt atļautum un arī mums pašiem ļoti patiktos gulēt rijā," saimnieks sacījis, "bet tur neviens nevar gulēt, tādēļ ka mūsu rijā pats ļaunais iemidzinājies, un tas nevienam nedod mieru un draudē iemest krāsnī, ja neatstāšot riju."

"Tā, tā. Bet tomēr man atļaujiet gulēt jūsu rijā," svešais ubags sacījis, "jo man no ļaunā nav bailes un viņš man arī neko nevar padarīt."

"Ja tu vēlies, tad manis dēļ vari iet rijā gulēt," saimnieks sacījis. "Bet ja jaunais tev pa nakti padara kādu kaiti, tad nesaki, ka es esmu vainīgs."

Tad saimnieks sauca ubagu ēst. Svešais piesēdās un sācis ēst ceptus tupeņus un grūsli. Saimniece viņam, kā svešam, arī sviesta bļodiņu likusi priekšā. Ubags paēdis, pateicies par vakariņām un tad, saimnieka pavadīts, aizgājis uz riju gulēt.

Saimnieku puisis ar vienu draugu arī aizgājuši uz riju, kuŗā svešais, ubags bija nolicies gulēt, piegājuši pie rijas āra durvim un tās klusu drusku pavēruši, lai redzētu, kas rijā notiek. Uz rijas krāsns bijusi dzirdama dikta grabēšana un tūliņ pēc tam pār rovi kāds liels stāvs nolēcis krāsns priekšas gaismā. Tas bijis sarkanā apģērbā, ar ļoti nejauku seju, diviem ragiem pierē, asti muguras galā un vienu gaiļa un otru zirga kāju.

"Ej!" velns izsaucies: "Kas tu tāds esi, ka iedrošinājies nākt še rijā gulēt?"

Gulētājs pamodies, mierīgi atbildējis: "Man še gulēt atļāva saimnieks. Bet kas tu tāds esi? "

Velnam par tādu mierīgu atbildi un pārdrošu jautājumu bijis brīnums.

"Es tagad esmu šās rijas saimnieks un bez manas atļaujas še nevienam nav brīvu gulēt!" velns draudēdams sacījis.

"Tu esi še nelūgts saimnieks. No tāda man nemaz nav bailes. "

Velns piegājis gulētājam un tam bargi uzsaucis: "Ja tūliņ neiziesi no rijas, tad tevi paķeršu pie kājām un iemetīšu kuŗošā krāsnī."

To teicis, velns piegājis pie gulētāja, sagrābis to pie kājām un gribējis vazāt uz krāsns pusi, bet nevarējis ne no vietas pakustināt. Bet vecītis nu velnu aizrāvis kuŗošās krāsns priekšā un, kaut gan tas lūdzies, lai viņu palaiž, iesviedis krāsnī. Vecītis pazudis un no rijas krāsns izšāvušies melni, smirdošu dūmu mutuļi. Viss tas bija noticis tik ātri, ka abi aiz rijas durvim stāvošie puiši nepaguvuši ne atjēgties.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox