Dievs dara cilvēkiem labu, Velns ļaunu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viens vīrs savu mūžu nodzīvojis ļoti bezdievīgi. Viņš neapmeklējis baznīcu, nekad mājā nepielūdzis Dievu, ar saviem kaimiņiem un savu saimi dzīvojis ļoti nesaticīgi, bieži lamājies un lādējies, pieminēdams velna vārdu, plītējis pa krogiem un padarījis dažus grēku darbus, tā ka katrs zinājis, ka viņš pilnīgi padevies velnam.

Šim vīram bijis viens dēls un arī tas sācis dzīvot pēc tēva ļaunās priekšzīmes. Bet Dievs to gribējis izglābt no velna varas, un tas arī noticis. Reiz, kad negantā vīra dēls pļavā viens pats pļāvis sienu, kāds vecs vīrs viņam pienācis klāt un to uzrunājis: "Mīļais krustdēls, tu esi iesācis dzīvot tik pat bezdievīgi, kā tavs tēvs, un gribi savu dvēseli atdot velnam. Bet kad tu zinātu, kā tavam tēvam pēc viņa nāves klāsies, tev uzietu briesmīgas izbailes un tu nestaigātu tēva pēdās."

"Kā tad tu to zini, kā manam tēvam pēc viņa nāves klāsies?" jauneklis uzpūtīgi jautājis.

"To es skaidri zinu un tādēļ atnācu tevi pamācīt un biedināt," vecais, kas bijis pats Dievs, atbildējis. "Ja vēlies redzēt, kādā nāvē tavs tēvs nomirs, tad steidzies uz māju, uzkāp uz kambaŗa griestiem, izurb ar svārpstu griestos caurumu un skaties pa to kambarī. Caurumu izurb tēva gultas vietā, kuŗā viņš tagad atrodas un pēc kāda brīža nomirs. Noskaties tēva miršanu un tas, ko tu redzēsi, tevi tā sabaidīs, ka sāksi citādi dzīvot, nekā tavs tēvs dzīvoja, lai tev reiz nebūtu tikpat briesmīgi jāmirst."

Dēls paklausījis vecīša padomam, un gājis uz māju, uzkāpis pa redeli uz kambaŗa griestiem un tēva gultas vietā ar svārpstu izurbis griestos caurumu. Tas, ko viņš pa caurumu kambarī ieskatoties redzējis, viņu tiešām briesmīgi izbiedējis: viņa tēvs gulējis gultā un pie gultas trīs velni ar izstieptām ķetnām stāvējuši, gaidīdami tēva miršanu, lai varētu grābt viņa dvēseli.

Uz reiz tēvs sācis vaimanāt: "Es paredzu, kādas mūžīgas mokas manai dvēselei sagaidāmas! Esmu dzīvojis ļoti bezdievīgi, atgriešanās ir par vēlu, jo Dievs mani vairs nepieņem, tādēļ ka es dzīvoju velnam un man jāmirst velnam! Kaut jel es savam dēlam mirstot varētu dot padomu, lai viņš top par labāku cilvēku, nekā es biju, lai viņam nebūtu tikpat briesmīga miršana, kā man tagad. Bet viņš pārnākot mani vairs neredzēs dzīvu! Lai Dievs viņam ir žēlīgs!" Velni nejauki ņirgājušies un ar savām ķetnām vienmēr sniegušies mirējam tuvāk.

Tad mirējs dikti iekrācies un viņa dvēsele pa muti izskrējusi laukā, ko viens velns tūliņ sagrābis un ar to izskrējis no kambaŗa. Otrs velns paķēris mirēja miesas un ar tām steidzies pirmajam velnam pakaļ; bet trešais velns iegulies miroņa gultā un pārvērties nomirušā vīra izskatā.

Mirušā dēls to visu noskatījies un lielās izbailēs trīcēdams nokāpis no kambaŗa augšas un steidzies projām uz pļavu, kur vecītis viņu sagaidījis, kuŗam viņš ar šaušalām pastāstījis visu, ko bija redzējis, un ļoti žēlojies par to, ka viņam velns būšot jāpaglabā tēva vietā.

"Lai tev tas nebūtu jādara, tad varu dot tev padomu," vecītis sacījis. "Kad vakarā iesi uz māju, tad no kāda sērmūkšļa nogriez krietnu nūju un sāc ar to velnu gultā pērt un — lai viņš vai kā lūdzas — pirms nemitējies, līdz viņš apsola atnest tava mirušā tēva miesas."

Mirušā vīra dēls izpildījis vecīša padomu un vakarā ar sērmūkšļa koka nūju sācis sloksnīt gultā gulošo velnu, kas neganti brēcis un lūdzies, lai viņam ļauj aiziet.

"Pirms ne, līdz būsi apsolījis atnest mana tēva līķi, ko tavs biedrs pirmīt aiznesa!" pērējs sacījis un arvien vēl to pēris.

"Atnesīšu! atnesīšu! Tikai lūdzams nesit mani vairs!" velns lūdzies.

Uz to viņš nostājies pērt un velns kā viesulis izmucis pa durvim laukā. Pēc maza brīža viņš ar mironi bijis atpakaļ, iemetis to gultā un tad tūliņ atkal aizmucis.

Dēls pienācīgi paglabājis tēvu. Tā kā viņš nu bija redzējis, kā tēvs mirst, tad viņš iesācis godīgi dzīvot un palicis par dievbijīgu cilvēku.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox