Dievs dara cilvēkiem labu, Velns ļaunu / Gott tut den Menschen Gutes, der Teufel Schlechtes

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Ērģeme, Rūjiena, Ēvele
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Vienā muižā, sestdienas vakarā vēli gaitenieki tapuši atlaisti uz māju. Bijis apmācies un tumšs rudens vakars un tādēļ pat pa lielceļu tumsas dēļ bijis grūti iet, kur tad nu vēl pa pļavu un mežu tekām un tādā tumsā! Vienam atlaistajam gaiteniekam māja nebijusi vis lielceļa malā, bet aiz bieza, liela muižas meža, kam pa meža ceļu bijis jāiet cauri, lai nokļūtu mājā. Gaitenieks aizmetis krustu priekšā un iegājis mežā, kur zem egļu zariem bijusi tikpat liela tumsība, kāda naktī mēdz būt neapgaismotā bezlogu ēka. Gaitenieks tomēr cerējis, ka ar nūju taustīdams varēs iet uz priekšu un turēties uz meža ceļa, izkļūt mežam cauri un tikt mājā, lai pēc grūtiem nedēļas darbiem siltā pirtī varētu nomazgāt uz sviedrainām miesām sakrājušos putekļus un uz lāvas pirts garaiņos labi izsautēties. Bet drīz vien viņš nomanījis, ka nomaldījies no ceļa un iegājis koku starpā. Uz kuŗu pusi ceļš, to viņš vairs nezinājis. Ar nūju taustīdams, viņš pa koku starpu spraudies šurpu un turpu, bet ceļa vairs nesataustījis. Tā nabaga vīrs bijis iekūlies ļoti nepatīkamā ķezā, no kuŗas priekš rīta gaismas nevarējis cerēt tikt laukā. "Ka tik es tiktu no meža laukā," viņš bubinājis. "Kaut jel mīļais Dievs man palīdzētu."

Pēdīgi, kad pēc viņa rēķina pusnakts bijusi jau pagājusi, viņš sasniedzis meža malu, un nonācis pie vienas rijas. Viņš iegājis tajā rijā. Rijas krāsns vēl kurējusies un tās priekšā sēdējis viens vecītis.

"Kas tur nāk?" vecītis jautājis.

"Apmaldījies gaitenieks."

"Nāc tikai šurpu, krustdēliņ," vecītis mīlīgi sacījis, apsēdies še krāsns priekšā un pēc sasildīšanās rijas kaktā uz sera līdz rītam varēsi izgulēties." Vecītis izgājis no rijas un gaitenieks palicis tur viens pats. Te kāds liels melns kungs ar lielu troksni ienācis rijā, kuŗam viena kāja bijusi zirga un otra gaiļa, tā ka gaitenieks tūliņ nopratis, kas tas par kungu tāds ir.

"Kas tev atvēlēja ienākt šajā rijā?" melnais kungs gaiteniekam bargi jautājis.

"Tas vecītis, kas laikam ir rijnieks," gaitenieks atbildēja.

"Te tikai es esmu saimnieks," Velns tam nikni uzsaucis. Viņš paķēris savu bakstāmo dalbi un ar zobiem sācis grauzt tā noasināto galu; to apgrauzdams vēl asāku. "Tādēļ, ka tu bez manas atļaujas esi ienācis manā daļā, es tevi uzduršu šajā iesmā, izcepšu un apēdīšu."

"Kaut jel Dievs man palīdzētu!" gaitenieks bailēs izsaucies. Tajā pašā acumirklī vilku pulks ieskrējis rijā un tūliņ sagrābis Velnu un to saplosījis gabalos. Katrs vilks paķēris gabalu no Velna zobos un tad vilku pulks atkal izsteidzies no rijas, gaitenieku nemaz neaizskardams.

"Tagad es zinu, ka vecītis bija pats Dievs!"

Viņš līdz rītam mierīgi izgulējies rijā un tad piecēlies un ārā izgājis redzējis, ka bija atmaldījies uz kaimiņu kunga pusmuižas riju, no kuŗas viņa māja nebijusi visai tālu.

Auf einem Gutshof wurden die Fronarbeiter am späten Abend nach Hause entlassen. Es war ein dunkler Herbstabend mit bewölktem Himmel. Es war schon schwer, sich auf der Landstraße in der Dunkelheit zurechtzufinden, geschweige denn noch auf Wald- und Wiesenpfaden. Der Hof des, einen Fronarbeiters befand sich nicht an der Landstraße, sondern hinter dem großen, dichten Gutwald, durch den sein Weg führte. Der Fronarbeiter bekreuzigte sich und betrat den Wald, wo unter den Tannenzweigen eine ebenso schwarze Finsternis herrschte, wie in einem Haus ohne Fenster zur Nachtzeit. Der Fronarbeiter hoffte dennoch, mit seinem Stock den Weg zu ertasten und nach Hause zu kommen, um sich nach der schweren Arbeit der Woche in der warmen Badstube den Staub vom verschwitzen Leibe abwaschen und auf der Pritsche im heißen Dampf seine Glieder wieder geschmeidig werden lassen zu können. Aber bald merkte er doch, dass er vom Wege abgekommen und zwischen die Bäume geraten war. Er bahnte sich mit dem Stock den Weg zwischen den Bäumen, aber auf die Straße kam er nicht mehr. So war der arme Mann in eine unangenehme Lage geraten, aus der er sich vor dem Morgengrauen zu befreien, nicht erhoffen konnte. "Wenn ich nur aus dem Wald herauskäme!" Murmelte er, "Wenn doch der liebe Gott mir helfen würde!"

Schließlich, als es nach seinem Empfinden schon spät nach Mitternacht sein musste, erreichte er den Waldrand und kam an eine Korndarre. Er betrat die Korndarre. Im Darrofen loderte noch Feuer und davor saß ein alter Mann.

"Wer kommt da?" Fragte der Alte.

"Ein Gutsarbeiter, der sich verirrt hat." "Komm nur her, Söhnchen," sagte der alte Mann freundlich, "setz dich hier vor den Ofen. Hast du dich dann erwärmt, so kannst du dort auf dem Strohhaufen bis zum Morgen schlafen." Dann verließ der Alte die Korndarre, und der Fronarbeiter blieb allein. Plötzlich betrat ein großer schwarzer Herr lärmend die Korndarre. Er hatte einen Pferdefuß und einen Hahnenfuß, und der Fronarbeiter begriff so gleich, wer das sein mochte.

"Wer hat es dir erlaubt, diese Korndarre zu betreten?" Herrschte der schwarze Herr den Gutsarbeiter an.

"Der alte Mann, der wahrscheinlich der Darrofenheizer war," antwortete der Gutsarbeiter.

"Hier bin nur ich der Herr," schrie der Teufel ihn zornig an. Dann nahm er seinen Spieß und begann mit den Zähnen das angespitzte Ende zu benagen, um es noch schärfer zu machen. "Weil du ohne meine Erlaubnis hier hereingekommen bist, werde ich dich aufspießen, braten und aufessen."

"Möchte mir Gott helfen!" Rief der Gutsarbeiter in seiner Angst aus.

In demselben Augenblick lief ein Wolfsrudel herein. Die Wölfe packten den Teufel und rissen ihn in Stücke. Jeder der Wölfe packte ein Stück des Leibes des Teufels zwischen die Zähne und alle rannten wieder zur Tür hinaus, ohne auf den Gutsarbeiter zu achten.

"Jetzt weiß ich es, der Alte war wohl Gott selbst!"

Dann schlief er ruhig bis zum nächsten Morgen. Als er aufgestanden und hinausgegangen war, sah er, dass er sich bis zu der Korndarre des Vorwerks des Nachbarherrn verirrt hatte, von dem, sein Hof nicht weit entfernt war.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox