Saule, Mēness un Varavīksne

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Bijis brīnum jauks vakars. Tai vakarā viena ciema meita ezerā peldējusi. Viņa bijusi ļoti dievbijīga un gluži nevainīga. Peldējusi — te uz reizi — nezin kā Mēnesis pamanījis daiļo meitu tur ezerā. Tūliņ izlīdis debess malā un steidzies, cik ātri vien varēdams uz augšu un tikai nolūkojies uz meitas daiļumu. Necik ilgi: jau Mēnesis bijis viņu iemīlējis un tūliņ uzaicinājis pie sevis. Meita labprāt gājusi arī. Nu dzīvojusi tur augšā vienos priekos, vienā laimē. Tikai par vienu lietu sirds sāpējusi: viņa labprāt būtu izstāstījusi tādu laimi arī citām meitām, jeb aicinājusi kādu sev biedros; bet tas nebijis iespējams, tādēļ ka nevienas meitas ne iedomāties atrast, kas tikumos viņai līdzinātos; daža gan būtu turpat, bet kāds mazs grēks tomēr pielipis.

To redzēdama, tā sērās aizsegusi savu vaigu ar priekšautu un raudājusi rūgtas asaras. Mēnesim tas nepaticis, tas viņu mierinājis: "Gan jau, gan jau kāda gadīsies — neraudi!"

Nu meita atkal atklājusi vaigu un skatījusies no jauna, vai kādu biedreni nepamanīs; bet kas tev dos? — raudājusi atkal. Mēnesis atkal mierinājis: "Gan jau, gan jau kāda gadīsies — neraudi !"

Un tā tas atkārtojas vēl šodien: drīzi viņa vaigu atsedz, drīzi aizsedz.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox