Vējš un Sals

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šī teika ir pārrakstīta rakstu valodā. Teika gan ir norakstīta no tautas mutes, bet laikam cēlusies no kāda rakstu avota. P. Š.


Tas noticis sen senos laikos. Saule, Sals un Vējš gājuši kopā pa vienu ceļu un iedami visi trīs savā starpā sarunājušies. Saule saka: "Es esmu stiprāka par jums abiem." Sals saka: "Nē! Es esmu stiprāks." Visi atzīstas, ka stipram ir labi pasaulē dzīvot: lai tas iet kur iedams, visi no viņa bīstas. Bet kā lai nu izšķiŗ, kuŗš ir tas stiprākais? Ejot viņi satiek vienu cilvēku. Tas iedams satiek trīs ceļa gājējus, noņem cepuri, paklanās un iet tālāk savu ceļu. Viņš vēl nebija necik tālu pagājis, kad ceļa gājēji sauc to atpakaļ. Viņi grib zināt, pret ko gan īsti cilvēks paklanījies, jo laikam taču ne pret visiem trim. Tā nu šie jautā: "Saki tu, cilvēks, mums taisnību, pret kuŗu no mums trim tu paklanījies, laikam jau ne pret visiem trim kopā." Cilvēks domāja, domāja, bet nezināja ko atbildēt. Sacīt, ka pret visiem trim, nezin vai tas būs labi. Ja sacīs, ka pret vienu, tad nezin, pret kuŗu būtu labāki. Saule var stipri karsēt, Sals var stipri saldēt un Vējš var izkaltēt zemi. Kam nu dot to godu? Beidzot viņš sadomāja: "Vai nebūs labāk, ka sacīšu Vējam? Lai Saule ir cik karsta būdama, bet kad Vējš sāk pūst, tūliņ laiks paliek vēsāks. Lai arī Sals var stipri saldēt, bet kad Vējš sāk pūst no dienas vidus puses, tūliņ paliek siltāks." Tā apdomājies viņš saka: "Es paklanījos pret Vēju." Saulei tas nepatīk un viņa piedraud cilvēkam: "Tu to pieminēsi visu savu mūžu, ka tu Vēju atzini sev par labāku." Bet Vējš mierina cilvēku, sacīdams: "Nebaidies tu ne no Saules, ne no Sala! Ja viņi gribēs tev ko ļaunu darīt, tad piemini tikai mani!" Vasarā Saule sadomā cilvēkam atriebties un sūta savus starus uz cilvēku, cik vien viņai bija karstuma. Cilvēkam paliek tik karsti, ka nezin vairs, kur dēties: ne ārā, ne istabā nav spirgtuma. Jāiet ūdenī glābties, bet cik ilgi tad ūdenī sēdēsi? Te cilvēkam ienāk Vējš prātā un viņš nosaka: "Kaut jel vējiņš sāktu pūst, nebūtu vairs tik karsti!" Tūliņ vējš sāka pūst no ziemeļa puses un tai pašā brīdī laiks palika vēsāks. Cilvēks sāka atkal strādāt savu darbu un Saulei bija jāatzīstas, ka Vējš ir tomēr stiprāks. Ziemā atkal Sals gribēja atriebties cilvēkam un uzsūtīja tādu aukstumu, ka cilvēkam pat istabā sēdot bija kažoks jāvelk mugurā. Cilvēks nu atkal atminējās Vēju un sacīja: "Kad jel vējš sāktu pūst, tad arī mākoņi sāktu staigāt un aukstums paliktu mazāks." Tūliņ arī vējš sāka pūst no dienvidus puses, sacēlās sniega putenis un aukstums uzreiz palika mazāks. Cilvēks izgāja no savas istabas un aizbrauca uz mežu pēc malkas. Nu arī Sals redzēja, ka Vējš ir par viņu stiprāks un ka ar to viņš nevar spēkoties. Cilvēks varēja mierīgi braukt uz mežu un strādāt savu darbu. Satiekoties ar Sauli, Vējš sacīja: "Stiprāks ir tas, kas nelielās ar savu spēku Tikai darbā var redzēt, kam ir vairāk spēka."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox