Meža-māte

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Tā laikam gan būs tā pati Krēsliņu Jāņa teika. P. Š.


Seņ-senejūs laikūs kaida kolna golā auga lela, kupla līpa, kur vaci, vaci dzeivuotuoji Meža-muotei nesja zīdūkli. Mežamuote dzeivuoja līpas dūbumā, un beja ļūti skaista sīvīte, vysa apkluota ar pukem. Tūmār moz kas jū varēja redzēt. Pusnaktī, kad vysi mīrā dusēja, Meža-muote sapuļcēja vysus zvērus un putnus ap līpu un sacēja tīm, lai vysi dzīd un prīcuojas. Viņa ari kotram devja dorbu un nūsprīdja kotra likteni. Jo medinīks gribēja medībā dūtīs, tad jam vyspyrms vajadzēja Meža-muotei nest zīdus. Bet kad zīdu Meža-muote napījēmja, tad tys medinīks varēja caurom dīnom un naktim staiguot, un nivīnas vacas vuornas naredzēja, na tikai zvēru. Bet jo medinīks redzēja kaidu zvēri, tad nūkert jū navarēja, jo zīda nu jo nabeja pijāmuse Meža-muote. Tai guoja laiks, bet vīnu reizi cylvāki nūcirta līpu, uz mājām gan naaiznesja, bet atstuoja tur pat uz kolna. Vysi zvēri un putni suoka taisīt nu tuos līpas baznīcu. Pēc nalela laika baznīca jau beja uzcalta. Ļaudis, kad īraudzēja baznīcu, suoka staiguot, pļuopuot un tai tuoļuok. Tys Meža-muotei un ari cytim zvērim un putnim napatyka. Jī nūsprīdja otkon šū baznīcu izpūstīt. Kai sadūmuoja, tai arī padarīja. Pēc moza laiciņa baznīcas jau nabeja. Tad Meža-muote kūpā ar vysim meža kustūņim aizguoja uz cyturīni dzeivuotu, bet vylkam, luočam un lopsai pasacēja, lai raun un pūstej laukus un zūg vuškas nu kūtim uorā. Tuopēc tai ari tagad zvēri tū dora, bet paša Meža-muote vairs ni vīnam nav vairuok ruodījusēs.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox