Laima / Schicksalsgöttin, Glücksgöttin

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Aumeisteru pagasts
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Vienai kalpa sievai piedzimusi meitiņa. Kad meitiņa dzimusi, tad Likteņa lēmēja stāvējusi aiz pirts durvim un meitiņai novēlējusi viņas likteni. Vecmāte dzirdējusi lēmējas vārdus un kad viņa ienākusi iekšā, tad stāstījusi mātei: viņas meitiņa esot novēlēta šās mājas saimnieka dēlam. Saimnieka dēls ar bijis pašlaik pirts istabiņā un visu dzirdējis. Viņš bijis tad gadi astoņi vecs.

"Nē, neņemšu vis tādu melnu kovārnēnu," teicis saimnieka dēls un izskrējis no pirts istabiņas.

Meitene augusi un bijusi jau pieci gadi veca. Arī saimnieka dēls bijis krietni vien paaudzies. Reiz viņš kalpa meitenei tīši pārsitis galvu, lai tā nomirtu un nebūtu viņam jāprecē. Viņš nebijis vis vēl aizmirsis vecmātes vārdus.

"Nu es būšu no viņas vaļā," nodomājis saimnieka dēls. Meitene nenomirusi, bet izveseļojusies. Uz galvas tik bijusi liela rēta, kas palikusi visu mūžu. Pēc tam Likteņa lēmēja tos izšķīrusi. Pagājuši gadi. Ne saimnieka dēls zinājis, kur tagad atrodas kalpa meitene, nedz arī viņa zinājusi, kur tagad dzīvo viņai novēlētais.

Saimnieka dēls bijis jau liels un vecāku tam vairs nebijis šai saulē. Viņš aizgājis uz pilsētu dzīvot. Pilsētā viņš iepazinies ar smuku meitu. Viņi samīlējušies un apprecējušies. Reiz jaunā sieva teikusi: "Paieskā man galvu. Man galvā iemeties niezētājs."

Vīrs ieskājis sievai galvu un ieraudzījis lielo rētu.

"Sieviņ. kas tā tev par rētu?" viņš prasījis tai. Sieva stāstījusi, ka viņu Likteņa lēmēja esot novēlējusi saimnieka dēlam par sievu, tā runājuši viņas vecāki. Bet saimnieka dēls par to noskaities un reiz tai pārsitis galvu, gribēdams to nosist. Tā esot tā rēta.

"Tad jau tas ir mans darbs," teicis vīrs. Tā arī bijis.

Eine Knechtsfrau gebar ein Töchterchen. Bei der Geburt des Mädchens stand die Schicksalsgöttin hinter der Badstubentür und bestimmte den Lebensweg des Töchterchens. Die Hebamme hatte die Worte der Schicksalbestimmerin gehört. Sie kam herein und erzählte der Mutter, ihr Töchterchen sei für den Sohn des Hofbauern bestimmt. Aber auch der Bauernsohn, der damals acht Jahre alt war, befand sich in der Badstube und belauschte das Gespräch.

"Ich werde eine solche schwarze Dohle aber nicht heiraten!," Rief er aus und lief hinaus.

Das Mädelchen wuchs und gedieh und war schon fünf Jahre alt. Auch der Bauernsohn war schon fast herangewachsen. Einmal schlug er dem Knechtstöchterlein absichtlich den Kopf ein: es sollte sterben, damit er, es nicht heiraten musste. Denn er hatte die Worte der Hebamme noch nicht vergessen.

"Jetzt bin ich sie los," dachte der Bauernjunge. Das Mädchen starb jedoch nicht, sondern genas. Es hatte eine so große Narbe auf dem Kopf, dass es sie für das ganze Leben behielt. Danach wurden sie von der Schicksalsbestimmerin (Schicksalsgöttin) getrennt. Der Bauernsohn wusste nicht, wo die Knechtstochter lebte, und auch sie wusste nicht mehr, wo sich der, ihr bestimmte, Bauernsohn befand.

Der Bauernsohn war schon ein erwachsener Mann, seine Eltern lebten nicht mehr. Er zog in die Stadt und ließ sich dort nieder. In der Stadt lernte er ein schönes Mädchen kennen. Sie verliebten sich in einander und heirateten. Einmal sagte die junge Frau: "Kraule mir ein wenig den Kopf, es juckt mich so."

Der Mann begann der Frau den Kopf zu kraulen und bemerkte die große Narbe. "Was ist denn das für eine Narbe, liebe Frau?" Fragte er. Da erzählte die junge Frau, sie habe es von ihren Eltern gehört, dass die Schicksalsgöttin sie einem Bauernsohn zur Frau bestimmt hatte. Darüber sei der Bauernsohn so böse geworden, dass er ihr den Kopf eingeschlagen habe, um sie zu töten. Davon habe sie noch heute die Narbe.

"Dann ist es ja mein Werk," sagte der Mann. Und so war es auch.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox