Laima

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viens bagātnieka dēls vienmēr guģējās, ka nevarot laimīgs būt. Viņam tēvs atdevis pili, atdevis milzumu naudas, bet tas viss nekā nelīdzot. Beidzot tas apņemas pasaulē laimi meklēt. Iet, iet, kamēr nonāk pie krusta ceļa. Ilgi viņš domā, kurš ceļš no šiem abiem būtu laimīgāks. Te piestājās nejauši sirma vecenīte — tā bijusi pati Laimes māte — un prasa: "Jaunekli, ko tāds domīgs?"

"Iznācu laimi meklēt, bet nezinu, kuŗš ceļš no abiem labāks!"

"Nāc man pakaļ, pa šo ceļu, tad nenožēlosi!"

Labi, viņš paklausa. Iet, iet līdz vēlam vakaram — ceļš nobeidzas pie ļoti nabadzīgas būdiņas.

"Nu, jaunekli, vai būsi radis tādā lupatu būdā pārgulēt?" "Man viena alga, vai lupatu būdā, vai pilī!"

"Nu, tad labi — iesim iekšā!"

Ieiet iekšā: būdiņa pēdīgi nabadzīga. Sirms vecis saņem viesus un pasaka savai meitiņai, skaistai kā rozītei, lai apgādājot viesim vakariņas. Meita ienes putru no priežu mizām, ūdenī vārītu, ienes maizi no egļu sveķiem un samaltām priežu mizām ceptu, un tad aicina viesus pie galda. Ēdot vecā ceļa biedrene jauneklim prasa: "Nu, vai neīgnējies no šīs barības?"

"Ko tur īgnēties, ko tur neīgnēties? Barība paliek barība, bet pati nesējiņa skaista bijusi, skaista paliks!"

No rīta večiņa bija pazudusi, bet jauneklis, tagad pats ceļu zinādams, bildina skaisto meiteni, apprec un dzīvo tik laimīgi, ka ne savu mūžu vairs nebija jāiet laimes meklēt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox