Laima

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Stendes pagastā ir liels akmens, kur daudzreiz redzēti spoki, viens redzējis to, otrs to, bet par pašu akmeni stāsta sekojošo.

Divas sievas, Grieta un Anna, gājušas uz baznīcu. Laiks bijis apmācies un kuŗu katru brīdi bijis gaidāms lietus, sievas steigušās, jo gribējušas izbēgt no lietus.

Citkārt jautrās sievas bijušas klusas un abām sirds bijusi grūta, kā ko ļaunu paredzēdamas.

Anna apstājusies un skatījusies, cik tālu vēl lietus mākonis, bet uzreiz aiz bailēm iekliegusies, jo liels pelēks mākonis bijis tieši viņām uz galvas un tik zemu, ka ar roku varējušas sasniegt. Anna bailēs sākusi bēgt un, gabaliņu paskrējusi, skatījusies, kur tad Grieta, ka nedzirdot skrejam.

Anna skatījusies acis burzīdama, bet Grietas tomēr nav varējusi ieraudzīt, ceļa malā bijis tikai liels pelēks akmenis — agrāk tā tur nebijis — un arī tumšais mākonis bijis pazudis.

Te — kur bijis, kur nebijis — gadījies uzreiz pelēks vīrs un sacījis Annai: "Ko jūs kliedzat un brīnaties, tas jau viņas liktenis, viņa pie tam pati ir vainīga. Nevajadzēja, šorīt uz baznīcu ejot, domāt, ka lūgs Dievu, lai uz viņas kapa, kad viņa nomirs, uzliek akmens krustu, un viņas vēlējumu piepildīja."

To sacījis vīrs atkal pazudis. Bet Anna steigusies uz baznīcu, pielūgt Dievu, lai tas viņas vēlējumus nepiepilda tik nežēlīgi kā Grietai.

Kad ļaudim tas nācis zināms, tie labprāt apgājuši akmenim apkārt ar līkumu un neaizkāruši to. Arī tagad akmens stāv neaiztikts, apaudzis ar biezu sūnas kārtu.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox