Govu-Māŗa

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: J. Treus Ēķengrāvē raksta tā. Zīmas svātku naktī gūs runojūt: izstuostūt, kuru nū viņuom puordūs, kuoda laime, vai nalaime saimnīkam nūtikšūt. Kad kuods iz stalla lēneitēm izkuopjūt, tad varūt tū nūsaklauseit. L. P.


Reiz (Jelgavas apg.) pirmo reizi lopus ganos laižot, saimniece sasējusi visas atslēgas, cik vien mājā bijušas, sarkanā dzijā un pabāzusi zem kūts sliekšņa, kur lopiem pāri jākāpj. Atslēgas tādēļ likusi, lai lopi turētos ganos kopā tāpat, kā atslēgu virkne saturas. Un sarkano dziju sējusi, lai lopiem neuzbruktu sarkanās vainas (asins sērga). Citā vietā arī tā darīts: lopi izdzīti aplokā, gans paņēmis atslēgu virkni, aptecējis lopu baram trīs reiz riņķī un beidzot iemetis virkni lopu barā (vidū). Saimniece paķērusi atslēgas un gājusi mājā — gans turpretim aizdzinis lopus.

Lielvārdē (M. Starķis uzr.) dara tā: pirmo reizi govis ganos dzenot, apskrien ar atslēgu trīs reiz govim, lai viņas vienā vietā turētos. Jeb: pirmo reizi govis ganos dzenot, jāņem rīkste no mājas līdz, jānēsā cauru dienu ganos un vakarā jāaizsprauž kūtī aiz spāres, tad govis nenozūdot.

Jurģu rītā govis jānoslacina ar pirts slotu (ar to, kas tai sestdienā pirtī lietota), tad dunduri nebizina. Priekš Jurģiem zirgi nav jāpin, citādi paliek klibi. Jurģu rītā priekš saules zirgi jāpeldina, lai dunduri neēd. Māras rītā priekš saules jāslauka istaba, tad nav blusu. Māras rītā jāliek siets jumtā, lai mušas pienā nekrīt. Mātas rītā arī meitām jāmazgājot mute priekš saules straujā upē vai avotā, lai ganos miegs nenāktu. Turpretim, ja bērni pūpolu svētdienā priekš saules pārnesot žagarus no meža, tad, ganos iedami, atronot daudz putnu ligzdu. Bet gavēņu svētdienās to lai nedarot, citādi čūskas velkas mājā.

Pirmo ziemas svētku nakti puišiem jāpārguļot zirgu stallī un jāklausoties, ko zirgi runā. Ziemas svētku vakarā jāapskrienot ar atslēgām divreiz bišu dārzam, tad izdodas bites.

Jelgavas apgabalā senāk darīja tā. Ziemas svētku vakarā, kad meitas gāja govis sakopt, paņēma līdz brandvīna pudeli un rausi. Brandvīna pudeli nolika siles galā, rausi aizbāza aiz dziedra (sijas). Pirmo svētku rītu, kad govis kopa, nolēja no pudeles dažus pilienus zemē, arī pašas drusku pielikušas lūpām, un citu nesušas istabā; rausi (aiz dziedra) izdalījušas savā starpā pa kumosiem. To visu darījušas lopu veselības labad. Dažreiz pudeli nolikušas vecākai govij blakus; dažreiz arī salaistījušas maizi ar dažādām zālēm, apkvēpinājušas ar dūlāju (dūlājs ir ošu koks, saplosīts vienā galā drostalās, lai labi gruzd. Ar tādu dūlāju dravēja arī bites). Šo maizi tad iedevušas govim, lai ļaunums neliptu. Šinī vakarā skatījās arī, kā govis apguļas: ja uz kreisiem sāniem, tad bija cerība gotiņu sagaidīt, ja uz labajiem sāniem, tad vērsīti.

Ja kustoni, vadājoties pa Jurģiem, uz jauno vietu veduši un tas pie ilkss jeb pie ratiem negājis, tad nogriezuši mazu skaidiņu ratiem (laikam no lubām jeb no skārēm) un ielikuši lopam ragu starpā, tad tūliņ gājis. Jeb dzinējs izņēmis saiti caur ragu starpu un iespraudis adatu saitē — tūliņ gājis, lai brauc, cik ātri grib.

Jaunā vietā vadājoties, bēruši arī lopiem sāli uz muguru, lai citi nenobrīnotu. Ja gribējuši, lai govs jaunā vietā pienu nenorauj (skauģi neapskaustu), tad ņēmušas pelnus no papodes, iesējušas lupatā un paņēmušas jaunā vietā līdz; tur pelni piejaukti govs dzērienam. Lai lopi nebēgtu atpakaļ, tad lējušas ūdeni govim virsū, no galvas sākdami. Ja negrib kleinām kājām jērus pieredzēt, nevajaga vakaros pievērptas spoles tīt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox