Jumis

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Pēc seno latviešu domām Jumis dzīvoja tikai labībā un tam saimniekam, kuŗa labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija arvien jāpamet tīrumā drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķiņa, tad Jumis bija sasirdīts un vairs neatgriezās atpakaļ. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, kā domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Tad sāka rakt zemi pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kas rokot parādījās, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim ja bija otrādi, tad citu gadu daža darbinieka vajadzēja pietrūkt, jeb arī visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kuŗa strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sieviete, un tas nomira, ja bija vīrietis. Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta, ko pļāvēji atrada savā barā, viņš tūliņ kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, vai tur atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur pļāvēji redzēja Dieva pirkstu. Jumi saņemot pēdējā barā, pļāvējam bija jānovij vaiņags no pļaujamās labības.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox