Pūķa iegūšana un darbība
Viens saimnieks tikām, tikām līdzis Rīgā vienu pūķi, kamēr par lielu naudu salīdzis. Nu pārdevējs viņam pūķi iedod un saka: "Pielūko, ka pārbrauc mājā ne ar vienu ne vārdiņa nerunājis; bet uz savu saimnieci vispirms saki, ja rīta laikā satieci: "Labrīt! sieva — velns tavā sirdī!" ja vakarā: "Labvakar! sieva — velns tavā sirdī!"
Nu viņš pārbrauc ar pūķi mājā un domā: "Kā lai tik briesmīgus vārdus uz savu sievu teikšu?" Viņam palika žēl sievas. "Ne," viņš nodomāja, "labāk teikšu: labrīt! jeb labvakar! sieva — Dievs tavā sirdī."
Labi. Bet tikko bija izteicis tos vārdus — pūķis pazuda aizbēdzis. Ko nu darīt? Lielu naudu aizmaksājis — pūķa nav.
Nu braucis atkal uz Rīgu un sūdzējies pie pārdevēja: "Kam tu man pārdevi tādu pūķi, kas aizbēg?" Pārdevējs vaicā: "Diezin, vai tad būsi darījis visu pareizi, kā mācīju: vai sveicināji savu sievu tā, kā teicu?"
"Ne, neteicu vis — man palikās žēl sievas un es sveicināju: "Labrīt! sieva — Dievs tavā sirdī!"
" Ja tas tā, tad pats esi vainīgs, ka pūķis aizbēdzis, un nevis es."
