Pūķa iegūšana un darbība

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Divi saimnieki, Rīgā būdami, pārrunājuši, kā te varot dabūt mantas vilcējus pūķus pirkt; skāde tikai, ka to vietu gan nezinot, kur viņus pārdodot. Abiem tā runājot, piebiedrojies trešais. Tas bijis pats velna sulainis, kas nu ņēmies laipniem vārdiem izskaidrot saimniekiem, ka viņš varot parādīt, kur pūķi par nieka maksu dabūnami.

Labi, lai vedot turp! Aizvedis arī. Bijusi tāda mājele Rīgas nomalā, ievedis iekšā, aizslēdzis no iekšpuses durvis un teicis, lai pagaidot, kamēr pats saimnieks pa tām un tām durvim ienākšot. Ne cik ilgi — pats pūķu saimnieks klāt: ko viņi gribot?

Tā un tā.

Labi! bet tad viņiem jāguļot tepat par nakti.

Jā, jā — šie mierā arī.

Un tā nu gulējuši, gulējuši; te ap pusnakti pūķu pārdevējs sācis tikai krāsni kurināt un dzelzs stangu sildīt. Kad bijusi sarkana, tad uzmetis stangai dālderi un tas tūliņ lēkājis kā traks. Abi saimnieki brīnījušies par to; bet pūķu kungs vaicājis: "Nu, vai jūs būsit mierā, ka pēc nāves arī jūsu dvēseles pa uguns liesmām tā lēkās?"

Viens saimnieks tūliņ atteicis: jā, otrs gan ne. To otru tad izvedis laukā un palaidis, bet to vienu paturējis iekšā un iedevis divi pūķus. Pūķi izskatījušies pēc melniem runčiem. Tas pirmais pūķis bijis kalpotājs gars, citiem neredzams, pašam saimniekam (pieturētājam) redzams; tas otrs pūķis turpretim bijis mantas vācējs. Mantas vācēju saukuši par Lavicu, neredzamo kalpotāju par Stepiņu. Abus runčus pārdevējs iemetis tukšā maisā, pieteikdams saimniekam, lai mājās mantas vilcēju ieliekot klētī, bet kalpotāju istabā, aizkrāsnī.

Saimnieks paņēmis maisu, aizgājis uz iebraucamo vietu pie zirgiem, iebāzis runču maisu ratu pakaļā un tūliņ steidzies mājā braukt. Bet ceļā viņam iepaticies savus runčus apraudzīt, kā šie guļ. Tomēr — kas tas — atraisījis maisu, nav neviena runča vairs; divas ogles tikai atradis dibenā. Ē! viņš sadusmojies, kā varot tā krāpt un manīt tai Rīgā, un izmetis ogles ceļa malā. Bet brīnumi, tavi brīnumi! līdz ko tagad mazu gabaliņu pabraucis, piestājušies divi mazi zēni, saukuši saimnieku vārdā un vaicājuši: kādēļ esot izmetis viņus no maisa?

Saimnieks atplētis acis: "Kas jūs tādi esat?"

"Mēs esam Stepiņš ar Lavicu, ņem mūs taču ratos un ved mājā!"

To izteikuši, Stepiņš ar Lavicu atkal palikuši par oglēm.

Tagad saimnieks pacēlis abas ogles, iemetis maisā un aulekšiem vien steidzies mājā, ka neizmūk atkal pirktā laime. Mājā tūliņ paķēris vecu riteņa rumbu, ienesis klētī un iemetis tur rumbā mantas vācēja ogli; bet aizkrāsnī ietaisījis caurumu un tur tad iemetis kalpotāja ogli. Otrā rīta saimnieks, klētī iedams, ieraudzījis melnu runci uz apcirkņa malas sēžam. Runcis tūliņ vaicājis saimniekam: "Ko vēlies tagad, ko vēlies tagad?"

Bet acumirklī saimnieks nesapratis runča vārdus; viņš domājis: runcis tāpat muld, tādēļ jokodamies atteicis: "Suņu sūdu tagad vēlos!" Labi, runcim tas Dieva dots. Īsā brīdī klēts pilna ar suņu sūdiem. Vēlāk saimnieks atkal ies klētī: nemaz durvis vairs atdabūt, cik klēts piespogota. Bet no tās reizes saimniekam arī bija skola rokā, nu tikai labas lietas vien licis pūķim vākt, gan kviešus, rudzus, miežus, gan arī naudu. Pat kad Rīgā braucis ar vezumiem, pūķis kūlies līdz un neredzams uztupies uz svariem: visa prece saimniekam otrtik svērusi. Bet ja saimnieks ko pircis, tad pūķis neredzams uztupies bumbas svarā un pērkamā prece bijusi divreiz tik viegla, divreiz tik daudz.

Toreiz vēl bijis tāds ieradums, ka meitām rītos un vakaros vajadzējis dzirnās mazākais vienu sieku miltu samalt un, zināms, pie šī saimnieka tas tāpat bijis. Bet meitas no tā laika, kamēr Lavics tur piemājojis, vairs nekad nevarējušas dzirnas tukšas izmalt. Viņas brīnījušās, bet vēl neko. Te vienu reizi meita iededzinās skalu un tīšām skatīsies, kas tā par nelaimi dzirnām. Kas ir? Ierauga pie milnas, augšā, melnu runci. Šī nospļāvusies vien un sākusi runci slānīt. Te saimnieks sededzis klāt: kā varot viņa rudzu ruņģīti sist?

Meitai bijis jāatlaižas.

Stepiņš turpretim aizkrāsnī vairāk palīdzējis saimniecei, nekā saimniekam: pienesis žagarus, atnesis ūdeni, iekūris uguni un ko vien tikai vajadzējis. Citi mājinieki Stepiņu nekad neredzējuši, bet saimniece gan.

Reiz saimniekam palicis kalps slims un neviena nebijis, kas muižā darbinieka vietu izpildītu. Tādās sprukās saimnieks ielīdis aizkrāsnī pie Stepiņa, lūgdamies: "Vai tu, Stepiņ, nevarētu uz muižu iet?"

"Kādēļ ne — labprāt!"

Un tūliņ Stepiņš uzcirties par smalku puiku un naigi vien aizsteidzies uz muižu. Aizgājis — vagārs zobojies: "Kur tu, tāds circeni, muižas darbus veiksi?"

Lai tikai dodot šurp! Stepiņš lielījies, "tavs stiprākais strādnieks lai pagriež man ceļu."

Vagārs to neticējis; pasaucis lielo Juri un licis ar Stepiņu cīkstoties; bet Stepiņš nosviedis lielo Juri kā spalvu un vēl uzsaucis: "Sanāciet visi, ja patīk, es jūs miltos saberzīšu!"

"Ko nu darīt?" vagārs domājis, "jāsūta tāds varmāka vien pats rijā, lai izvelk metienu. Labi, Stepiņš aizgājis rijā, paņēmis iesērto labību ar visiem ārdiem un uz reizi izvilcis piedarbā — metienā.

"Ko nu darīt?" vagārs sabijies, "jāsūta tāds varmāka, lai velk rudzus no lauka mājā." Labi, Stepiņš sameklējis virves, sasējis vienu otra galā, aizņēmis ar lenci rudzu kaudzi un visu kaudzi uz reizi pārvilcis mājā. Tagad vagārs pārbijies un teicis, lai labāk ejot mājā — diezgan strādāts.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox