Pūķa iegūšana un darbība

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Senāk Bērzniekos viena saimniece pieturējusi savādu melnu runci, ko saukuši par Štepiņu. Īsteni viņš gan nebijis nekāds runcis — viņš bijis tāds neredzams gariņš — kas velns. Saimniece pati varējusi viņu redzēt — vēl guldījusi uz lindrakiem un turējusi aizkrāsnī; bet citi — ja dabūjuši kādreiz slepeni paredzēt, tad vēl laime bijusi — tomēr pa lielākai daļai citi nekā neredzējuši — tikai zinājuši, ka aizkrāsnī tāds Štepiņš ir un, ka viņš it kā pēc melna runča izskatoties. Bet ja citi mājinieki arī kādreiz lūguši: "Štepiņ! padari to un to, atnes ūdeni!" tad Štepiņš tūliņ paklausījis, bet pats nerādījies. Labi redzējuši, ka ūdens spaņņi nāk no akas šurp, bet pašu nesēju ne redzēt, ne manīt.

Reiz puiši pārbraukuši ar resniem ozoliem. Bet sētas vidū bijušas lielas kupenes, zirgi nevarējuši vairs pavilkt. Ko nu darīt? Vakars jau laukā. Te atminējušies: "Vai! Štepiņ mīļais! vai nevari ozolus pie piedarba aiznest?" Līdz to izteikuši, tūliņ ozolu baļķi aizgājuši uz piedarbu, ka viz vien.

Kaitināt Štepiņu neviens nedrīkstējis — tam klājies nelabi. Pati saimniece piektrītos un it īpaši lielo piektrītu, kā arī Jāņu rītu, metusi aizkrāsnī šādus, tādus gružus, skaidiņas, kaulus Štepiņam; arī pa pabeņķiem mētājusi tos pašus, kā arī citās ēkās.

Katru piektvakaru saimniece gājusi malt, bet dzirnas viņa griezusi uz kreiso pusi. Graudus, kā stāstīja, viņa maz iebērusi, bet milti izbiruši liela pulka. Ap dzirnu akmeņiem arvienu atrastas lopu spalvas, bet kur tās cēlušās, to nezinu teikt.

Reiz tur tanīs mājās esot iebraucis mežkungs un tas par varu vēlējies redzēt Štepiņu. Mājinieki gan teikuši: "Aizkrāsnī neejiet! aizkrāsnī neejiet!" bet mežkungs tikai gājis, vai teic, vai neteic. Iegājis gan vīrs, bet līdz ko pagrasījies, te uz reizi gaŗa pātaga — kur gadījusies, kur ne — sāks mežkungu mielot un iztriekusi pa durvim ārā. Vēl ratos kāpjot, esot nākuši akmentiņi, smiltis, kas nekas, mežkungam pakaļ.

Tomēr vēlāk esot gadījies liels grāmatnieks un tas ar bībeli iegājis aizkrāsnī Štepiņu okšķerēt. No tās dienas Štepiņš aizkrāsni atstājis un ievilcies pirts krāsnī. Tur viņš labu laiku sabijis. Vēl pērējies daudzreiz lūguši: "Štepiņ, Štepiņ! esi tik labs, nopeŗ mani labā mīlīgā garā!" Tūliņ pirts slota gājusi pa gaisu un izpērusi uz to labāko. Bet beidzot pātarnieki arī no pirts krāsns Štepiņu izdzinuši. (Citi stāstīja, ka esot nolikta pirtī žīdu pātaru kulīte.) Vienā naktī — bijis jauns sniegs — Štepiņš paņēmis no sētsvidus saimnieka ragus, sakrāvis visu pirts krāsni ragūs un aizvilcies uz mežu. No rīta gan gājuši pa ragus pēdām meklēt, bet neatraduši ne ragus, ne Štepiņa.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox