Pūķa iegūšana un darbība

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Kroņa Bērzu Ančītes atronas 23. verstī uz lielceļa, kad brauc no Jelgavas gar Bērzmuižu uz Tukumu. Vecos laikos Ančītes bijuši pavisam nabadziņi: nebijis ne maizītes, ko ēst, un zirdziņi bijuši kā pakulu kodeļas, gosniņas kā caur sienu izrautas, ēciņas sakumpušas, jumtiņi noskranduši kā biedeklis — pa pasekņiem suņi, kaķi ložņājuši iekšā, ārā. Muižas cienmāte jau nosūtījusi kazaku, lai apskatoties, vai cits saimnieks nav liekams. Bet Ančītem bijis stalts dēls un tas, muižas labību uz Rīgu vezdams, iemīlējis kādu vidzemnieci un to pārvedis sev par saimnieci, jo tēvs vairs nevarējis dzīvot un atdevis dēlam mājas, lai tas nu dzīvo uz savu laimi. Jaunā saimniece nu gan pūlējusies, bet nevarējusi arī nekurp aiztikt. Cik tās naudiņas viņai bijis — kādu 15 rublīšu — tā izgājusi kā nekā — tukši bijuši un tukši palikuši. Te nu kādu reizi saimniece aizbraukusi līdzi uz Rīgu pie saviem radiem sērst un tiem savas gŗūtības izsūdzējusi, bet kad tie arī nekā nevarējuši līdzēt, tad viņa vairs negribējusi uz mājām atpakaļ braukt. Beidzamo nakti, kad no Rīgas bijis jāizbrauc, viņa izgājusi no apšķūņa laukā un taisījusies patlaban bēgt, bet pakritusi pār vecu mucu un iesaukusies: "Ka tevi velns laukā!" Te arī tūliņ liels, melns vīrs radies, kas prasījis, ko viņa no velna gribot. Viņa nobijusies gan pārlieku, bet arī domājusi: "Tikpat Dieviņš nepalīdz, jāpadodas nešķīstam garam." Saņēmusi dūšu un sacījusi: "Es gribu mantas, lai viņš man dod!" Melnais vīrs pasmējies un sacījis: "Ja tu gribi pie mantas tikt, tad tev vajaga no manis nopirkties pūķi: tie ir mani kalpi un tiem, kam viņi ir, iet labi — tiem ir naudas, kā mēdz teikt, kā pašam velnam. Es savus ļaudis labāki izturu, nekā jūsu Dieviņš. Ja tu man gribi padoties, tad tev vajaga savu vārdu parakstīt ar savām asinim un savu dvēseli man apsolīt." Saimniece bijusi ar to mierā; viņa iegriezusi kreisās rokas mazā pirkstiņā un parakstījusi velnam sevi ar visu savu dvēseli. Velns iedevis melnu ogli; saimniece to ietinusi lupatā un aizmaksājusi orti (30 kap.). Velns teicis: "Kad tev kā vajaga, vai kas jāstrādā, tad tikai pasaki: Stepiņ, padari man to un to — man vajaga tā un tā — viņš visu padarīs un apgādās."

No rīta tā vairs nebēdājusies ne par ko un braukusi saimniekam līdzi uz mājām. Pa ceļu braucot saimniece allaž izvilkusi lupatu un paskatījusies, vai Stepiņš vēl lupatā. Saimnieks to nomanījis un prasījis: "Ko tu vienmēr čamdies un tai lupatā arvienu lūri?" Saimniece apķērusies saimniekam gar kaklu — teikusi: "Mīļais vīriņ, nesaki nekā — mēs būsim bagāti! Es Rīgā nopirku pūķi; nu mums būs daudz mantas. Bet tev nav brīv nevienam cilvēkam ne pušplēsta vārdiņa par to ko sacīt."

"Labi, labi!" pats atteicis, "redzēsim gan, ko viņš mums laba darīs."

Kad nu pārbrauca mājās, tad pati ielika lupatu ar visu ogli kambarī, zem savas pagultas, paseknī. Pašu pirmo nakti, kur pats bijis aizgājis pieguļā pie zirgiem — pusnaktī pa kambari — no viena gala līdz otram staigājis zaļš kungs. Pati, viņu ieraudzījusi, tā pārbijusies, ka šaušalas pārskrējušas pār kauliem un ar kreiso roku sev krustu pārmetusi. Zaļais kungs tūliņ pazudis. Apmierinājusies un domājusi, ka viņai tikai kas sapņojis — viņa atkal iemigusi. Nu Stepiņš viņai nogrābis aiz rīkles un žņaudzis viņu un sacījis: "Sargies manā priekšā krustu mest!" No rīta saimniece cēlusies augšā, bet nedrīkstējusi vairs krusta mest, kā tas viņai jau no bērnu dienām bijis ieradināts. Bijis kakls sažņaugts zils, melns kā grāpis. No tā laika vairs nemetusi ne krusta, ne arī nākusi pātaros. Ar laiku palikuši Ančītes bagāti. Papriekšu turējuši trīs pilnus vīrus un vienu puškalpu, bet nu iztikuši ar diviem vien: kad kur vajadzējis ko padarīt, tad pati tikai pasaukusi Stepiņu, tas pastrādājis viens pats. Ļaudim pati ieteikusi, ja nespējot ko pacelt, vai panest, lai tikai pasaucot: "Stepiņ, nāc nu padari to un to darbu!" viņš būšot palīdzēt. Un tiešām, kad vīri aizgājuši zirgiem ēst dot, tad tikai pasaukuši: "Stepiņ, nes zirgiem ūdeni!" un ūdens lējies zirgiem silēs, ka bļakšķējis vien. Kamēr saimnieks jāvis miltus, tamēr vīrs uzsaucis: Stepiņ, bāz zirgiem ēst!" un siens gājis aiz redelēm, ka brikšķējis vien. Kad nobraukuši ziemu mežā, tad tikai uzsaukuši: "Stepiņ, cērt baļķus!" un baļķi gāzušies kā kaņepāji; vīri tikai apkapājuši zarus, nocirtuši galotnes un uzsaukuši: "Stepiņ, cel baļķus uz kūleni!" un baļķi cēlušies, ka ragus nokrašķējušas vien. Uz mājām braucot vīriem nemaz nevajadzējis liekos zirgus valdīt, tikai uzsaukuši: "Stepiņ, uzlūko liekos zirgus, ka neiegāžas gŗāvī!" un braukuši droši uz mājām. Riju kuļot Stepiņš bijis liels palīgs. Kad metienu nokratījuši un salmus nastā iekrāvuši, tad tikai uzsaukuši: "Stepiņ, nes salmus uz lūku!" un salmu nasta gājusi ripeniski uz lūku un necik ilgi Stepiņš bijis atpakaļ, izstiepis atkal salmu striķi un knauķi uzkāris uz ķīļa sienmalā. Kad rija rijusi jāseŗ, tad tikai uzsaukuši: "Stepiņ, kāp ārdos!" tad tikko spējuši pievilkt un dot ārdos — nebijis necik ilgi un rija bijusi pilna. Ļaudis tā apraduši ar Stepiņu, ka gandrīz visus darbus likuši viņam strādāt; bet tikai nevajadzējis un nedrīkstējuši Stepiņu apsmiet un kaitināt. Pa nakti, kad Stepiņš staigājis pa istabu no viena gala uz otru, tad izskatījies, kā zaļš kungs un sievas pa gultām čukstējušas: "Citi vārās ellē un šis junkurs staigā pa istabu!" No rīta, kad sievas uzcēlušās, tad nevarējušas vairs ne lindrakus, ne pastalas, ne zeķes atrast — Stepiņš visu bijis samērcis pelus baļvā.

Redzēt Stepiņu dabūjuši pa nakti un tikai reti, reti kādu reizi pa dienu. Ja meitas kreklus mazgājušas, tad iznācis no kambaŗa zaļš kungs un izvilcis no tādiem strupiem svārkiem nēzdoģeli un iesviedis baļvā, lai izmazgājot. Lielākās mokas sievām bijušas, kad viņu aizkaitinājušas. Ziemu, kad briesmīgi salis, Stepiņš pa nakti attaisījis visas kūts durvis vaļā līdz galam, lai gan sievas vakarā bijušas cieti aizšāvušas un ar lupatām šķirbas nobāzušas, lietuvēna krustus savilkušas un ar Jāņa vakara pīlādža spieķi aizspraudušas aizšaujamo. No rīta lopiņi bijuši sariņķojušies čunkurā un trīcējuši kā apses lapas. Tas visvairāk noticis saimnieces labad: kad pati ar sievām bijusi sašķenējusies, tad paskubinājusi Stepiņu, lai sievām atspītē un galā vajadzējis — vai grib, vai negrib — sievām pašu lūgties, lai piedod.

Kā teikts, Ančītes palikuši bagāti, tā kā pūšus izpūsti: apcirkņi stāvējuši pilni līdz jaunam un zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvējis virsū. Stepiņš visur braucis līdzi, tikai uz baznīcu ne. Viņš arī gājis citur darba strādāt un varējis visu ko izdarīt. Kad kalējs uzsaucis: "Sit, pūt, atnes ūdeni!" to gan viņš neiespējis izdarīt.

Kad nu Ančītes caur Stepiņu palikuši bagāti, tad pati gribējusi Stepiņu no sava kakla dabūt nost, bet nekā nevarējusi to panākt. Gribēdama viņu jel no acim nost dabūt, tā paņēmusi lupatu ar ogli un aiznesusi uz riju un iebāzusi rijas jumtā, lai nu Stepiņš pa riju dzīvo. Tam viņš padevies, bet reizē nolīdzis ar saimnieci: ja viņam nespēšot darba dot un darba pietrūkšot, tad viņas dienas beigušās; ja turpretim viņš viņas darbu nevarēšot padarīt un izpildīt, ko tā prasītu, tad viņam jāiet projām: līgums ar velnu tad atcelts un velnam vairs nekādas daļas gar viņas dvēseli nebūtu. Stepiņš tikvien aizturējies, lai viņa pie kalēja šo nesūta, jo tam pats velns nevarot iztapt, tas gribot trīs darbus lai reizē darot: sist, pūst un ūdeni atnest.

Kad nu pavasarī viss bijis apkopts: sētas uzpītas, dārzi uzarti, lecekļi apsēti, akai grodi ielikti — viss, viss itin viss gatavs, ka nekā nebijis ko darīt, tad Stepiņš iegājis pie pašas kambarī un prasījis darba un ja darba nedodot, lai nākot pie velna! Pati sabijusies, bet likusi cūkām samazgas nest un pa to starpu izrāvusi vienu no saviem sproganiem matiem un iedevusi to Stepiņam, lai viņš to attaisa taisnu. Ak tu manu dieniņu! Sadzīvojis kādas trīs dienas: gan stiepis, gan slapinājis — kā nekā, tā nekā — nevarējis un nevarējis matu taisnu dabūt. Te uz reizi iešāvies tam prātā kalējs, ka tas visu pataisot taisnu, kad nodedzinot dzelzi sarkanu. Stepiņš paņēma dzelzi, nodedzināja to sarkanu un lika matu virsū — domāja ar āmaru noklapēt; bet nekā — uz reizi sačurkstēja mats čokurā. Stepiņš no bailēm pa logu laukā, uz riju projām. No tā laika viņš vairs nemaz neesot nācis uz istabu — pa riju vien nodzīvojis. Neviens vairs nav redzējis, ka Stepiņš pa nakti skrietu no kaimiņiem mājās, kā citiem gadiem pa rudeņiem gandrīz katru nakti, jo Stepiņš apskrējis kaimiņu kaudzes un tad, kā uguns blāķis, ielaidies Ančītēs pa kambaŗa skursteni, kad citiem noņēmis svētību un to atnesis Ančītēm.

Pēc laba laika — kādiem diviem vai trim gadiem — uz pašiem vasaras svētkiem, miežu sējamā laikā — Dzeņu ļaudis veduši granti uz lielceļu — uznācis bargs laiks un sācis vareni līt un gāzis kā ar spaņņiem; zirgus pieturējuši un paši pieskrējuši pie Ančīšu rijas nogaidīt, kamēr negaiss pāries. Te uz joni iespēris pērkons pašā rijas čukurā un redzējuši izskrejot no rijas āzi, kas aizskrējis uz pirti. Tad pa otru lāgu pērkons spēris pirtī un atkal āzis ārā un ielēcis dārza akā. Pērkons spēris trešu reizi akā un aku piespēris pilnu. No tā laika vairs nav neviens Stepiņu manījis.

Gadu četrdesmit atpakaļ, kad mans tēvs Ančītēs dzīvoja tēvs man rādīja aku, kur Ančīšu Stepiņš nosperts. Bedre, kad iekāpa, nebija ne puslielu dziļa. Nekā jauna nedomādams, es bedrenē iekāpu; bet tēvs mani sarāja un aizliedza tur iekšā kāpt, teikdams: "Ē, dēliņ, nevajaga vis tādā vietā iekšā kāpt, kur nešķīsts gars apakšā; labāk vajaga iet gaŗām un noskaitīt Tēva reizi."

Es dabūju tikai vienu gadu kopā dzīvot ar vidzemnieces meitu, kuŗas mātei tas Stepiņš bija bijis; jo tad, kad mans tēvs uz turieni novadījās, bija vidzemniece pati jau nomirusi; arī meita nebija par saimnieci mātes vietā — saimniece bija ieprecēta no Oša Ķiķiem. Bet arī šī bija liela zintniece: dziedināja ļaudim vainas un, kā ļaudis runāja, noņēma krējumu govim. Lielo piektas vakaru viņa dažādu lopu spalvas un adatas malusi ačgārnis dzirnās. Bijusi arī liela pracesniece.

Teiciens: "Stiprs kā Ančīšu Stepiņš!" ir vēl šo baltu dienu ļaužu mutē. Kad ko smagu viens pats ceļ, vai citu kādu varenu darbu izdara, tad saka: "Tas ir stiprs kā Ančīšu Stepiņš!"

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox