Pūķa iegūšana un darbība

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Lapas Mārtiņš būs gan šo teiku pats no sevis izpušķojis, bet ne tīšām izdomājis. Daudz lieki sīkumi ir še tomēr izlaisti. P. Š.


Viens kungs reiz sava pagasta saimniekiem pavēlējis viņa labību aizvest uz Rīgu pārdot. Toreiz no attālākiem latviešu zemes apgabaliem braukums uz Rīgu aizņēmis pāris nedēļas ilgu laiku, un tādēļ tad arī tādi braukumi atgadījušies ļoti reti, tikai tad, kad kungi likuši aizvest savu muižu lauku ražojumus pārdošanai un no Rīgas pārvest dažādas preces, kas kungu dzīvei bijušas vajadzīgas. Toreiz daudzi nodzīvojuši visu mūžu, Rīgas neredzējuši, un tādēļ tie, kas divas vai trīs reizes bija bijuši Rīgā, tapuši atzīti par vīriem, kas daudz ko redzējuši un piedzīvojuši.

Starp šiem saimniekiem divu kaimiņu zirdziņi bijuši pavisam novārguši un citi jau runājuši, ka tie, uz māju braucot, vairs neizturēs, bet būs jāatstāj kaut kur ceļa malā mežā vilku daļai. Šie abi saimnieki visā pagastā bijuši visnabagākie. Tiem jau ap ziemas svētkiem viss bijis patērēts, ko viņu zemes gabaliņi izdevuši, un tad viņiem dzīvība bijusi jāmitina ar to, ko kunga žēlastība viņiem no savas bagātās klēts atmetusi. Un tā viņi katru gadu tapuši nabagāki un paredzējuši nenovēršamu postu.

Viņi bija dzirdējuši, ka Rīgā varot dabūt pirkt pūķus, kas pienesot naudu un mantu.

"Kaut jel mēs zinātum, kur te Rīgā tādi pūķi dabonami," viens uzrunājis otru.

"Labs jau būtu gan tāds pūķis," otrs atbildējis, "bet, kas tev nabadziņam to pasacīs?"

Te pienācis kāds savāds kungs un sacījis: "Krusttēvi, es zinu: jūs vēlaties pirkt pūķus. Vai ne?"

"Tā jau prātojām gan," pirmais saimnieks atbildējis.

"Es pats esmu pūķu kungs, nāciet tik man līdz," savādais kungs sacījis.

Abi saimnieciņi gājuši līdz kungam, kas bijis pats velns. Viņš tos aizvedis tālu uz pilsētas nomalu, kur iegājuši vienā vecā, mazā namiņā. Tur kungs aizkurinājis lielu krāsni, un kad malka krāsnī stipri degusi, viņš saimnieciņus uzrunājis: "Es jūs negribu krāpt, tādēļ jums visu izstāstīšu, lai jūs zinātu, kas jums sagaidāms ar pūķiem. Pūķus jūs no manis varat dabūt par brīvu, bet pēc nāves jums klāsies kā šim naudas gabalam." Pie šiem vārdiem kungs no uguns izvilcis karstu dzelzi un uz tās uzlicis kādu naudas gabalu, kas sācis čūkstēt un lēkāt.

Viens saimnieciņš domājis: "Lai man pēc miršanas klājas vai cik briesmīgi, kad tikai šajā mūžā varu labi izdzīvoties." Tas bijis ar mieru, bet otrs saimnieciņš atbildējis: "Nē. Kad man par šā mūža dzīvi jāpārdod sava dvēsele, tad labāk palieku bez pūķa, un ja Dievs nolēmis, mirstu badā."

"Ja ne, tad ne," kungs vienaldzīgi sacījis.

Kad otrs saimnieks bijis izgājis, kungs pirmajam iedevis kulīti, sacīdams: "Šajā kulītē ir divi pūķi. Viens tev katrā ziņā būs padevīgs kalps un otrs sanesīs naudu un mantu, cik vien tev vajadzēs. Kalpotāju paglabā mājā aizkrāsnī un mantas nesēju klētī. Kalpotāja pūķa vārds ir Juris un mantas nesēja vārds Rubis."

Uz māju braucot, pūķu īpašnieks ar nolūku braucis pēdējais un ceļā palicis citiem gabaliņu pakaļ, jo viņš gribējis redzēt, kādi dabūtie pūķi īsti izskatās. Kulīti atraisījis, viņš tajā citu neko neatradis, kā kādu ķieģeļa gabalu un kādu koka praula gabalu. Viņš par to ļoti sapīcis un domājis, ka pūķu devējs gribējis viņu tikai krietni izjokot, un tādēļ ķieģeļa gabalu un praulu nometis ceļa grāvī, bet kulīti paturējis. Bet tagad viņa zirdziņš tikai lēni un gurdeni gājis uz priekšu un drīz vien aiz nespēka pavisam apstājies, tā ka ne pamudinājumi ne pātaga vairs nelīdzējuši. Citi ceļa biedri pa tam bijuši aizbraukuši jau labu gabalu priekšā, tā kā nebijis iespējams tos vairs saredzēt, nedz atsaukt palīgā.

"Tad ta posts!" saimnieciņš izsaucies: "Ko tagad lai iesāku?"

Bet tad uz reiz viņš ieraudzījis tuvumā divus puisēnus, kas jautājuši: "Saimniek, kādēļ tu mūs izmeti grāvī?"

"Kas jūs tādi esat?" saimnieks saīdzis jautājis.

"Mēs esam tavi jaunie kalpi, Juris un Rubis," puisēni atbildējuši.

Saimniekam par abu puisēnu vārdiem brīnoties, pēdējie acumirklī pārvērtušies par ķieģeļa gabalu un praulu. Saimnieks tos uzcēlis un ielicis atkal pūķu kulītē. Tagad uz reiz viņa zirgs bija pārvērties spēcīgs un sācis čakli rikšot, tā ka viņš savus ceļa biedrus drīz vien panācis. Bet viņš tiem neko nestāstījis par savu ķibeli.

Mājā pārbraucis, pūķu īpašnieks ķieģeļa gabalu, nevienam neredzot, ielicis aizkrāsnī un praula gabalu aiznesis uz klēti, kur to paslēpis zem kaktā stāvoša veca miltu šķirsta.

Kad saimnieks nākošā dienā gājis uz klēti apskatīt, cik viņam šķirstā vēl maizes miltu, tad atradis, ka milti gandrīz jau beigti.

"Ak bēdas, ak bēdas!" saimnieks skumīgi bubinājis. "Ar ko lai pārtiekam visu nākošo vasaru?"

Te kaut kas dzīvs piedūries pie saimnieka kājas. Paskatījies uz kāju, viņš pie tās redzējis melnu brangu runci, kas, kupru mugurā savilcis, glaudījies ap viņa stilbu.

"Kas tu tāds esi un kā tu še ieradies?" saimnieks iejautājies.

"Es esmu tavs kalps Rubis," runcis atbildējis. "Ko saimnieks man tagad pavēlēs darīt?"

Saimnieks savus pārvestos pūķus bija pavisam aizmirsis, tādēļ ka nebija gribējis ticēt, ka tie nieki viņam kaut ko varēs palīdzēt.

"Ja tu patiesi esi pūķis un vari man ko par labu darīt, tad piegādā man šo šķirstu pilnu ar maizes miltiem," saimnieks sacījis.

"To nākošā naktī padarīšu," runcis atbildējis un pazudis zem šķirsta.

Nākošā rītā saimnieks gājis uz klēti aplūkot, vai pūķis patiesi būs izpildījis savu uzdevumu. Kā tad! Miltu šķirsts ar kaudzi bijis pilns vislabāko rudzu miltu.

Tagad viņš ticējis, ka viņam patiesi ir pūķis mājā. Tagad saimnieks pavēlējis pūķim, lai piepilda visus apcirkņus ar labību, un nākošā rītā apcirkņi bijuši ar kaudzēm pilni ar vislabākiem rudziem, miežiem un auzām. Kad saimniece to redzējusi un ļoti brīnījusies, tad saimnieks tai pasacījis, ka viņš no Rīgas pārvedis pūķi, bet piekodinājis, lai turot muti un nevienam neko par to nesakot, jo citādi pūķis aiziešot.

Pūķis saimniekam sanesis arī daudz naudas un citas mantas. Pūķa īpašnieks arī savam nabaga kaimiņam bagātīgi palīdzējis tikt pie labklājības, tā ka viņi abi īsā laikā izrādījušies par visturīgākiem saimniekiem pagastā, par ko citi pagasta ļaudis brīnījušies un tapis izpausts, ka viņi kaut kur zemē atraduši naudas podus.

Otru, aizkrāsnī paglabāto pūķi, saimnieks bijis pilnīgi aizmirsis. Kad viņš reiz licis žāvēt saplēstus priežu skalus aizkrāsnī, tad no turienes izkritis ķieģeļa gabals un pārvērties par rūskanu runci.

"Vai saimnieks man neuzdos kādu darbu?" runcis jautājis.

"Kas tu tāds esi?" saimnieks jautājis.

"Es esmu saimnieka kalps Juris."

"Tad palīdzi saimniecei pie mājas darbiem!"

No tās reizes saimniecei bijuši lielu lielie brīnumi; jo visu, ko vien viņa nodomājusi darīt, atradusi ļoti labi padarītu. No rītiem uz kūti aizgājusi, viņa redzējusi, ka kustoņi labi paēdināti un apkopti. Visi saimnieces lopi un saimnieka divi zirgi īsā laikā labi atspirguši.

Vienu dienu saimniece no muižas dabūjusi piecas mārciņas tā dēvētās gaitas dzijas, kas saimniecēm padarījusi lielas raizes. Otrā rītā saimniece atradusi, ka muižas lini bijuši jau savērpti un dzija bijusi tik smalka un teicama, kādu viņa pati nebūtu spējusi izgatavot. Saimniece par to priecājusies, ka šis gŗūtais darbs viņai jau bijis pastrādāts, un domājusi, ka tagad varēšot vērpt un aust savām vajadzībām. Bet kad viņa savus linus izsukājusi, sagriezusi gurstēs un pakulas satinusi kodeļās un salikusi klētī plauktā, otrā rītā to vietā jau atradusi gatavas dzijas. Tāpat vēlāk visas dzijas bijušas saaustas audeklos. Kad saimniece par šādiem brīnuma darbiem vairāk reizes brīnīdamies stāstījusi saimniekam, tas smaidīdams atbildējis: "To visu padara mans pūķis Juris."

Reiz saimnieks no muižas dabūjis pavēsti, ka nākošā dienā jāsūta zirgs un vīrs uz mežu, kopā ar citiem pagasta ļaudim muižas zāģu baļķus cirst. Tad saimnieks slepeni ierunājis aizkrāsnī: "Juri, vai negribi rītā braukt muižas zāģu baļķus vest?"

"Kādēļ nē?" ķieģeļa gabals no aizkrāsnes atbildējis.

Nākošā rītā pūķis Juris bija pārvērties par nelielu zēnu un ar brangu zirgu nobraucis tur, kur baļķu vadējiem bija pavēlēts sapulcēties. Visi brīnījušies, kā tāds nepieaudzis vīrs atsūtīts zāģu baļķus vest, bet neviens nezinājis pasacīt, no kuŗas mājas tas sūtīts, jo ne zēnu, nedz brango zirgu neviens nepazinis.

Vagārs, kas no muižas bija atsūtīts sarīkot baļķu vedējus, arī tūliņ ieraudzījis zēnu, un tam jautājis: "No kuŗas mājas tu esi?"

"No Strautiņu mājas," zēns atbildējis.

"Un ko tu še darīsi?"

"To pašu, ko citi. Vedīšu zāģu baļķi uz muižu."

"Vai tad tu, bērns, varēsi nocirst tādu koku?"

"Tā ir mana lieta, bet ne tava."

Par tādu pārdrošu atbildi, kādu neviens cits nebūtu iedrošinājies dot, vagārs ļoti apskaities un pieskrējis Jurim, tam uzbrēkdams:

"Es tev mācīšu tik rupji runāt, tu smurguli!"

"Tu pats esi smurgulis!" Juris atbildējis.

" Še tev, smurguli!" vagārs dusmās brēcis, dodams zēnam spēcīgu sitienu ar savu spieķi, bet tūliņ pēc sitiena pats iebrēcies: "Vai!"

Vagārs tik nu vēl vairāk saskaities un cirtis zēnam no jauna, bet pats vēl diktāki iebrēcies: "Vai!"

Juris izdarījis tā, ka sitieni nesāp vis sitamam, bet sitējam pašam.

"Pagaidi, tu blēdi, tevi vakarā apsūdzēšu pašam kungam un lūgšu, lai tevi liek krietni nopērt!" vagārs, zobus griezdams, zēnam uzsaucis un parādījis tam visresnāko koku ciršanai.

Puika ļoti ātri nocirtis koku, viens pats uzcēlis uz ragavu kūleņa un brangais zirgs to viegli izvilcis no meža.

Citi vīri pa to laiku vēl vienmēr cirtuši baļķus un zēns gājis sava saimnieka kaimiņa vīram palīgā baļķi cirst. Viņš viens pats brīnum ātri noskulbījis baļķim zarus, nocirtis tievgali un tad baļķi viegli uzcēlis uz kūleņa.

"Kā lai Strautiņš netaptu turīgs vīrs, kad viņam tāds brīnuma zēns par puisi?" viens saimnieks sacījis savam kaimiņam.

Kad baļķu vedēji sabraukuši muižā, vagārs parādījis, kur baļķi jāsagāž un pats steidzies pie kunga sūdzēties, ka Strautiņa puika viņu apsmējis un nolamājis.

Kungs tūliņ licis puiku pērt, bet tik līdz kā to sākuši pērt, tā pats kungs kliedzis:

"Diezgan, diezgan! Nesit vair!"

Kungam atkal pašam sāpējuši sitieni, nevis puikam. Nu kungs licis saukt tūliņ Strautiņa saimnieku uz muižu.

Jurim uz māju braucot, saimnieks nācis pretī un uzrunājis šā: "Kādu putru tu man šodien esi savārījis, Juri! Man tagad muižā pēriens droši sagaidāms."

"Nebaidies par velti, viss būs labi!" Juris saimnieku mierinājis.

Kungs bija licis saimnieku pērt, bet sāpes sajutis tikai pats kungs, kādēļ pēršana bijusi jāatmet.

No tās reizes vagārs vairs neiedrošinājies sist ļaudis ar spieķi un kungs arī vairs neviena nelicis pērt. Bet Strautiņu māju saimnieku abi pūķi, Juris un Rubis, padarījuši bagātu un laimīgu.

Kad viņa tuvais kaimiņš reiz atgādinājis Strautiņam, ka viņa dvēsele par pūķiem pārdota velnam, tad tas atbildējis: "Velns man neko nevar darīt, jo es viņam nekādu līgumu neesmu parakstījis."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox