Pūķa iegūšana un darbība

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz Nītaures pagasta Sinepēnu mājas saimniekam Ozolam, nomiris tēvs, nepasacīdams, kur noglabājis naudu. Dēls nodomājis braukt pie pūķa, lai to pasaka, kur nauda glabājas. Tā kā vienam nepaticis braukt, tad viņš sameklējis divus kaimiņu saimniekus, Kliņģinieku un Vec-Ilgāsi, kuŗiem nebijis nemaz naudas.

Tā nu braukuši visu dienu, līdz nonākuši netālu no Rīgas Natvaidara mājā, kur dzīvojis naudas pūķa īpašnieks. Tur viņiem devuši ēst. Ozolam, kas bija nācis tēva naudu meklēt, deva skābus kāpostus ar siļķi, bet Kliņģiniekam ar Vec-Ilgāsi mazas bērna kājiņas ar kapātām čūskām, kas viņam izlikušās kā skaists šķiņķis ar desām. Tad viņus sūtīja gulēt. Ozolam atkal bija jāguļ uz cieta sola, bet šiem uz zirga kuņģa un jāsedzas ar govs ādu, kas viņiem izlicies, kā mīksti pēļi un balināti palagi. Kliņģinieks ar Vec-Ilgāsi aizmiguši ātri, bet Ozols nemaz negulējis. Ap pusnakti mājas saimnieks sācis svilpt. Svilpis, svilpis, līdz atskrējis pūķis. Saimnieks sācis pūķi bārt, ka šis tik ilgi kavējas. "Nebaries! Vai tu nezināji, ka man bija jānomaitā divi Aizdaugavas strīdīgie gaiļi? Bet nu kā tiem te vajaga?" priecīgs atbildēja pūķis. "Tam vienam vajagot dabūt zināt, kur tēvs mirstot naudu noglabājis," sacīja saimnieks. "Nu, kuŗš tad to nezin?" nosmējies pūķis, "rijā zem pasliekšņa. Un kā tiem diviem vajaga?" vaicājis pūķis. "Tie jau nākuši pēc pūķa," atteica saimnieks.

Pūķis tūliņ iesitis Kliņģiniekam ar Vec-Ilgāsi ar knipi degunu un iztecinājis asinis, tad licis parakstīties ar savām asinim lielajā melnajā grāmatā. Pēc šīs ceremonijas pūķis iedevis katram pa melnam zirnim un sacījis: "Šo zirni tu glabā kā savu aci pierē, un kad tu ej mājā, tad tev un tavai sievai jāsaka, ka velns tavā un velns viņas sirdī." Katrs savu mantu dabūjis, braukuši laimīgi uz mājām. Kā sacīts, tā darīts. Siņepēnu rijas paslieksnē Ozols atradis veselu riekšavu naudas. Kliņģinieks arī priecīgs iet pie sievas, lai šī nu saka: "Velns tavā sirdī, velns manā." Bet ko šī? To jūs varat tikai iedomāties, ko viņa teica.

Ar to pašu zirnis pušu un aizlido, ka šņāc vien pa gaisu. Turpretī Vec-Ilgāšu saimniece bijusi mierā un pūķis nu nesis dažnedažādas mantas. Arvien viņu varējis redzēt gan par melnu kaķi, vērsi u. c. Vēlākas paaudzes lūgušas Pērkonu, lai šis pūķi nospeŗ, jo citādi negājis prom. Pēc neilga laika uznācis Pērkons un tikmēr spēris gan rijā, gan pirtī, līdz beidzot to nospēris dīķī.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox