Pūķis nosists
Vienai saimniecei bijis pūķis. Viņa šo pūķi pieturējusi maltuvē un tikai likusi puisim ar meitu katru vakaru malt. Bet tie pabrīnījušies: "Brīnumi, tavi brīnumi! Aizviņu nedēļu saimniece iedeva sieku rudzu un maļam un maļam apnikuši to pašu sieku — neplok un neplok; dzirnas pilnas miltu, bet graudi, cik bijuši, tik ir."
Otrā vakarā puisis atkal malis ar meitu. Beidzot iedomājies: "Tur sava lieta ir — jāiededzina uguns!"
Un patiesi — atradis pūķi uz milnas sēžam. Tas bēris arvienu rudzus tikai siekā. Ā, puisis sadusmojies un nositis bērēju ar mietu.
Nākamu vakaru saimniece atkal likusi malt; bet nu samaluši nepievaramo sieku itin ātri un gājuši pie miera. Bet saimniece tūliņ nomanījusi, kas nu noticis. Viņa paņēmusi baltu vilnaini, izgājusi ārā, paklājusi zemē un saukusi: "Ļiku, ļeku ļekainīti! nāc uz balto vilnainīti."
Tomēr ļekainītis nenācis vairs — sauc, cik gribi.
