Pūķis nosists

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienam saimniekam bijis maltuvē pūķis. Ja kalpone rītā aizgājusi uz maltuvi un tur tik vienu mazu saujiņu rudzu, griķu u. c. iebērusi dzirnavu acī, tad varējusi malt, cik ilgi gribēdama, rudzi, griķi u. c. kā audzin auguši klāt. Nekad to netrūcis. Kad saimniece domājusi, ka jau diezgan malts, tad tik meitai pateikusi, lai metot mieru malšanai. Pūķis maļot tekājis apkārt par pelīti, jeb dažreiz skraidījis par putniņu, uzmezdamies pa lāgam uz milna gala, pa lāgam arī citur.

Reiz saimniece rītā agri sūtījusi savu kalponi uz maltuvi, to iepriekš nomācīdama, lai vienu saujiņu labības iebeŗot dzirnavu acī un tad lai maļot, kamēr šī viņu saukšot. Ja kas tur apkārt tekājot vai skraidot, lai tā nekā neaizskaŗot. Meita malusi, malusi visu augošu rītu un nevarējusi sagaidīt, kamēr saimniece to sauks. Bijusi visai nogurusi; kad labības dzirnavu acī pietrūkšot, nevarējusi sagaidīt. Tā tādēļ aiz dusmām saķērusi uz milna galatupošo putniņu un to nožņaugusi, pametuši zem maltuves. Tūliņ labības pietrūcis. Meita aizgājusi atmiegā. Saimniece vēlāk atnākusi un sākusi vaicāt, kādēļ guļot un nemaļot. Šī atbildējusi, ka jau visu labību samalusi. Kā, vai šī visu labību samalusi? Vai šī šorīt maltuvē neesot ko nomaitājusi? "Jā, mazu putniņu gan, kas tupēja uz milna gala." To šī nožņaugusi un pametusi zem maltuves. Ai, meita, kādēļ tā darījusi! saimniece tik vairs spējusi iesaukties. Nu šo laime līdz ar putniņu esot pagalam. Un tā arī noticis. Visa manta šai mājā turpmāk putēt izputējusi.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox