Pūķis nosists

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Tādās mājās, kur pūķis bijis, tikusi reiz ievesta jauna vedekla. Aizsūtījusi vīra māte vedeklu pirmo rītu malt. Vedekla neko nezinādama, iegājusi maltuvē un atradusi iekraten sieku ar labību piebērtu. Domājusi: maza lieta, drīz, drīz izmalšot. Saņēmusi, kā jau jauna vedekla, drīz, drīz dzirnavas raut. Avu, Dieviņ! malusi, malusi visu rītu, svīdin nosvīdusi, kā nekā, tā nekā, sieks iekraten bijis, iekraten palicis, lai gan miltiem ap dzirnavām nemaz rūmes vairs nebijis. Pie gaismas atnākusi vīra māte un vaicājusi: "Nu, vedekliņ, vai beigusi malt?" Šai nabadzītei bijis ar kaunu jāsaka, ka vēl ne. Nu, lai paliekot, beigšot citrīt. Otru rītu malusi atkal tāpat mudīgi, bet kā nekā, tā nekā, sieks kā bijis, tā palicis, un vīra māte atkal tāpat vaicājusi un teikusi, ka citrīt beigšot samalt. Bet trešā rītā vedekla iegājusi maltuvē, aizdedzinājusi skalu un sākusi pa maltuvi visapkārt skatīties. Uz vienreiz ieraugot: tup pelēks putns uz dzirnavu plātes. Šī vaicājot: "Ko tu, gailīt, te dari un skaties uz mani acis grozīdams?" — Šī izvilkusi milnu no dzirnavām un vilkusi pelēčam par galvu. Tūliņ sācis iet plūdeŗu plūdeŗiem, noplederējis, noplederējis un bijis pagalam. Nosviedusi putnu padzirnē un sākusi malt. Nebijis necik ilgi, kad sieku izmalusi tīri tukšu. Te ienākot vīra māte un vaicājot: "Nu, vedekliņ, vai beigusi malt?" Jā, māmiņ, esot gan beigusi; izmalusi sieku tīri tukšu. Bet nākt būšot, māmiņ, skatīties, kādu šī ērmotu putnu nositusi. Vīra māte sākusi rokas lauzīdama kliegt un raudāt: vī, vī, vedekliņ, nu jau esot slikti padarījusi! No tās reizes vedekla ik rīta laiku savu labības trauku varējusi izmalt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox