Pūķis nosists

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz, kad sudmalu nebija, vajadzējis saimnieku saimei malt caurām naktim. Katram vajadzējis savu maisu savā naktī samalt: kalpam savu, puisim savu, meitai savu. Tai laikā pie viena saimnieka bijis kalps, ļoti liels malējs: citi ļaudis vēl labi nebija aizmiguši — šis jau savu maisu arvienu bija samalis. Bet saimniece, redzēdama kalpu tik ātri samaļam, domājusi: "Pag, pag, gan tev rādīšu!" un uzraidījusi tam labības pūķi.

Otrā vakarā kalps maļ, maļ — nevar un nevar samalt. Šinī vakarā saimniece malējam uguni nedevusi, bet likusi tumsā malt. Nu viņš nomanījis: "Te kāda blēdība ir: miltu bez gala, bet pušpūrs vēl pilns — jārauga uguns!" Ierauga (parauga) uguni — redz sarkanu vistu dzirnu malā tupot. Tā šis tūliņ izrāvis dzirnu milnu un klājis vistai pa galvu, ka uz vienu klājienu bijusi pagalam. Tiklīdz vistu nositis, te ieskrējusi ātri saimniece elsdama, pūzdama un saukusi: "Cepiet nu lielos klaipus, jājiet nu lielos bēros!" Kalps, no trakās saimnieces pārbijies, neilgi pēc tam nomiris. Saimniece sacījusi tad: "Viņš nosita gan manu pūķi, bet taču pūķa gars viņu saplēsa un nobeidza."

Klētī, kur pūķi nosita, nevarējis neviens pats no tā laika vairs malt: tur plēsies tikpat dienām, kā naktim, tā kā visas sienas trīcējušas.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox