Dievs

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search



Lai arī latviešu tautas tradiciju Dievs jeb Debestēvs nav vairs viegli šķiŗams no kristīgās ticības Dieva, tomēr nav mums šaubu par to, ka tas no sākuma ir bijis pagānu laiku debess dievs. Jau pazīstamais mītoloģijas pētītājs Manharts (Wilhelm Mannhardt, 1831: 1880.) ir nācis pie atzinuma, ka latviešu tautas dziesmu Dieva dēli atbilst grieķu Dioskūriem, kas tulkojuma! ir debess valdnieka Zeva dēli, nevis dieva (theos) dēli. Šis Zeus (Zeus patēr) atkal ir līdzīgs latīņu Jūpiteram (Jupiter, Diespiter, Deus pater) un senindiešu Diauspitāram, kas visi trīs ir debess tēvi, jeb debess dievi. Jūpiters ticis lietots arī klajas debess nozīmē (sub love, zem klajas debess). Ja nu minētie dēli bija vienādi, tad arī viņu daudzinātie tēvi nevar būt šķiŗami, ko apliecina arī valodniecība. Tāpat latviešu Dievs (leit. Dievas, prūs. Deiwas), kā arī grieķu Zeus-patērs, latīņu Jūpiters un senindiešu Djauspitārs esot cēlušies no saknes d e i, spīdēt (Walde, Vergleichendes Wortenbuch, I., 772-4). No tās pašas saknes ir attīstījušies vairāk vārdi, kas nozīmē parasti gaismu, debesis un dienu. Vēl tagad latviešu valoda nav zaudējusi atmiņas par Dieva ciešiem sakariem ar debesi, jo par noejošu sauli mēdz sacīt, ka tā "iet Dievā", jeb "pie Dieva". Ir arī viena šāda mīkla: "Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā" (zvaigzne, zaķis, vēzis). Baitu vārds Dievs, senā izrunā Deivas, ir senos laikos pārgājis arī somu valodās (somiski taivas, igauniski taevas, lībiski tovas), kur tas atkal nozīmē debesis. Leišiem esot, kā man prof. E. Volters ziņo, izteikums "Dievas žiba", kas nozīmējot tā saukto rūsas spīdēšana.

Vienpusīgā animisma jeb mānisma aizstāvji te mums iebilst, ka Dievs pasakās un teikās esot nevarīgs vecītis jeb vecs nabags, kam neesot nekādu sakaru ar debesim. Parasti jau arī tikai no konkrētiem jēdzieniem rodoties abstraktie, kādēļ arī konkrētais vecītis zemes virsū esot pirmatnīgāks nekā neredzamais Dievs debesīs. Skatoties ar modernās domāšanas brillēm, šāds spriedums izliekas patiešām pareizs, bet pirmatnīga cilvēka domu gaita ir pavisam citāda. Pie visām tautām, no kurām vien mums kādi mīti ir pazīstami, ir sastopamas arī ziņas, ka debess ir tēvs un zeme ir māte. Nav arī nekāds brīnums, ka debess un zeme tiek pielīdzināti cilvēkiem, jo vēl tagad mums ir ne mazums māņu, teiku un pasaku, kur nevien dažādi dzīvnieki, bet arī koki un akmeņi jūt un runā kā cilvēki. Tā tad droši varam apgalvot, ka Debestēvs un Zemesmāte pieder pie cilvēces konkrētākām un vecākām dievībām. Ja turpretī Dievs kā debesu valdnieks būtu cēlies no miruša cilvēka dvēseles, tad tas būtu tāda abstrakcija, kas cēlusies no vairāk apstākļu kombinācijas. Vispirms no miroņiem, kas parasti tiek turēti par ļauniem un bīstamiem, būtu izvēlēts viens labvēlīgs velis. Otrkārt, šī labā dvēsele nu būtu paaugstināta par garu. Treškārt, šis gars būtu atkal paaugstināts par debess valdnieku jeb Dievu. Bet vai kādos tautas mītos ir tāds piemērs, kur mironis būtu paaugstināts par debess dievu? Ir gan ķīniešiem tāda teika, ka kādu tautas varoni, kas dzīvojis pēc Kristus laikiem, debess tēvs Šang-dī jeb Tien esot iecēlis par pērkona dievu. Līdzīgus māņus daudzina arī par citiem mazāk ievērojamiem ķīniešu dieviem. Bet nu šādi dievi tiek daudzināti jau senajos ķīniešu rakstos dažreiz pat tūkstoš gadu agrāki, nekā ir dzimuši minētie varoņi. Bet ka arī pats Šang-dī būtu tā cēlies, tas nav dzirdēts. Mēs te skaidri redzam, ka senču kults Ķīnā ir gājis plašumā, kādēļ mums būtu jāizpētī, kas šajos māņos ir vecs un kas jauns. Gluži bez faktiem, vienīgi teorijas dēļ, mēs arī nevaram pārcelt ķīniešu māņus uz latviešu mītoloģiju. Te mums vēl nav jāaizmirst, ka arī pati animisma teorija nav palikusi negrozīta, jo vēlākie animisti vairs neturēja dievus par mirušu cilvēku dvēselēm, bet tikai par dvēselēm līdzīgām būtnēm.

Pāriesim tagad uz jautājumu, kā Debestēva kults ir pamazām attīstījies. Senajos aizvēstures laikos pirmatnīgo cilvēku dievi līdzinājās pašiem cilvēkiem. Šie dievi nebija varbūt launi no dabas, bet viņi varēja būt dusmīgi, skaudīgi un nežēlīgi. Jau drusku tālāku attīstītus uzskatus mēs sastopam pie giljakiem. Viņu zemākie gari grib cilvēkiem visādi kaitēt, kādēļ tie ir jāapmierina ar ziedošanu; turpretī Debestēvs ir labs un neprasa no cilvēkiem nekādu ziedu. Tālāku attīstījies dievs ir ķīniešu Tien jeb Šang-dī, tautas valodā saukts parasti par Debestēvu. Šis dievs pēc ķīniešu tradicijām parasti nestaigā virs zemes, bet parādās dažreiz cilvēkiem vai nu sapņos, vai arī pašās debesīs. Vienkāršā tauta nav cienīga griezties pie Šang-dī ar lūgšanām jeb ziediem, jo šādas ceremonijas pienākas tikai ķeizaram jeb debesdēlam. Tā tad Konfūcija konservātīvā mācība ir uzglabājusi vēl diezgan pirmatnīgu Debestēva kultu. Tālāki attīstījies ir seno grieķu Zeus, kas gan parasti mīt augstajā Olimpa kalnā, bet bieži vien parādās arī starp cilvēkiem zemes virsū. Viņš nav brīvs arī no cilvēku kaislībām un labprāt pieņem no tiem ziedus un lūgšanas.

Zevam drusku līdzīgs, bet jau kristīgās ticības pārveidots ir Dievs jeb Debestēvs mūsu tautas dziesmās. Šis Dievs ļoti līdzinās seno latviešu bajāram jeb bagātam saimniekam. Viņam ir skaisti zirgi dažādā spalvā. Bieži vien viņš jāj, retumis arī brauc, ģērbies platā pelēkā mētelī, ar jostu ap vidu un zobeni pie sāniem. Viņam daudzina arī visu mājas saimniecību, lai gan pats viņš dzīvo debesīs Ja vienā dziesmiņā (33652) Dievs ir "mazs vīriņš" un otrā (11776) viņš iet "par kalpu", bet "mīļa Māŗa" par "kalponi", tad tie ir izņēmumi, kur jau ir redzama modernā kristīgā pazemība. Ķīniešu, mongoļu, mandžūru un tungusu teikās un pasakās es neesmu dzirdējis, ka kāda dievība tur parādītos vai nu par nespēcīgu vecīti jeb pat par nabagu. Tāpat arī mūsu bībeles vecajā testamentā Dievs nekad neizliekas par vecīti jeb nabagu. Jēzus jaunajā testamentā ir gan vienkārša galdnieka dēls, bet arī viņš nekad nav izdevies par nabagu. Homērā gan lielais gudrinieks Odisejs izlūkošanas nolūkā pārģērbjas par nabagu, pret grieķu dievi tā nedara. Ja tad nu mūsu pasakās un teikās, tāpat kā rietuma Eiropas tradicijās, Dievs parasti uzstājas par vecīti jeb nabagu, tad tā ir, kā jau teikts, modernās kristīgās pazemības ietekme. Tautas dziesmās turpretī Dievs nekad netiek saukts par nabagu. Nav mums nekāda iemesla šo moderno pasaku Dievu nabaga veidā uzskatīt par kādu seno baltu pagānu laiku dievību. Nekādā ziņa mums nevajaga iedomāties; ka astoņu gadsimteņu laikā latvieši nebūtu piesavinājušies kristīgo kultūru, un ka mūsu teikās būtu sastopami pirmatnīgāki māņi nekā mongoļu un tungusu tradicijās.

Zinātniskos rakstos gan nekad nebūs diezgan brīdināts, ka moderno laiku romantismu mēs nevaram pārnest uz aizvēstures laiku pirmatnīgiem cilvēkiem. Ir mums labi pazīstama tautas dziesma, kur uz noslīkušās pastarītes kapa iestāda puķi jeb liepu, no kuras žubura bāliņš iztaisa kokli. Kokles skaņās māte sadzird savas nomirušās pastarītes balsi. Tā ir ļoti :populāra dziesma visā Eiropā. Savā laikā tika spriests, ka šī dziesma varbūt jau tad būšot cēlusies, ka indoeiropiešu tautas vēl runājušas vienu valodu. Tagad turpretī mēs zinām, ka minētā dziesma ir ceļojoša romance, kas nezin vai agrāki par 16. gadsimteni esot kaut kur Eiropas dienvidos cēlusies. Tālākā senatnē arī nebija parasts uz kapiem stādīt kokus jeb puķes. Arī mūsu tautas dziesmas daudzina, ka miroņi parasti ir aprakti mājas tuvumā kādā "baltā smilšu kalniņā", kur tika ganītas arī govis un cūkas. Tā tad te atkal samērā jauna dziesma ir uzskatīta par mantojumu no senās aizvēstures laikiem un dzejnieka fantazija par drošu aizvēstures mītu. Dvēseles pāriešanu kokā varam arī senatnē iedomāties, bet ne romancē minētos apstākļos.

Ļoti stipri pie mums ir iesakņojušies tie uzskati, ka Pērkons esot bijis seno latviešu augstākais dievs, bet tautas tradiciju Dievs jeb Debestēvs esot tikai kristīgas ticības jēdziens, vismaz no iesākuma bijis vienīgi sugas vārds. Šo pārpratumu arī viegli varam iedomāties. Latviešu vārds "Dievs" gan pēc izrunas, gan arī pēc nozīmes nav šķirams no latīņu vārda "deus", kādēļ arī pirmo noturēja par kristīgas ticības Dievu. Bet ja nu Dievs bija kristīgas ticības ;jēdziens, tad bija jāmeklē arī kāda pagānu laiku augstāka dievība. Ieceļotāji no Vācijas gan jau bija dzirdējuši, ka pie slavu tautām augstākais dievs esot bijis Peruns, kas atkal ļoti atgādināja latviešu Pērkonu. Tā tad spriedums bija tikpat kā gatavs, ka Pērkons esot bijis seno latviešu augstākais Dievs Bet vai Peruns pie slaviem patiešām bijis augstākais dievs, par to vēl zinātnieki nav gluži vienis prātis. Vismaz nav mums nekādu drošu liecību, ka kāda tauta būtu godinājusi taisni pērkonu par savu augstāko dievu. Latviešu tautas tradicijās nav nekādu atmiņu, ka Pērkonam būtu piederējusi pirmā vieta dievu starpā . Kur tautas dziesmās Dievs ar Pērkonu tiek kopā minēti, tur Dievs vienādi stāv pirmā vietā. Debess kāzās ar Saules meitu parasti daudzina Dieva dēlus, tikai retumis kā izņēmumus piemin arī Pērkona dēlus.

Dievs kā sugas vārds nav pazīstams nevienai prīmitīvai tautai. Vēl tagad šāda noteikta jēdziena trūkst nevien Āzijas mežoņu tautām, bet arī ķīniešiem, japāniešiem un korejiešiem. Arī uz indoeiropiešu pirmvalodu nav šāds vārds attiecināms. Grieķu theos tiek tagad uzskatīts par aizņēmumu un latīņu deus ir cēlies no Jūpitera (Diespiter no Deus pater). Pēc visa tā nu varam itin droši teikt, ka nevien baltu pirmtautai, bet arī seniem latviešiem Dievs vēl nebija nekāds sugas vārds. Bet tā kā latvieši jau 12. gadsimtenī tikuši kristīti un kristīga ticība ir allaž nosodījusi "svešus dievus" jeb "elka dievus", tad nevarēsim tomēr sacīt, ka sugas vārdu "dievs" latvieši nemaz nebūtu dzirdējuši. Tomēr viens Dievs jeb Debestēvs ir tik tālu iesakņojies latviešu ticībā un valodā, ka vecās un labi uzrakstītās latviešu tautas tradicijās dievi nekur nav sastopami. Ir taisnība, ka Rāmavas dievu cildinātājs Graudiņu- Kārlis ir uzrakstījis tautas dziesmu ar šādu izteikumu: "Liek Dieviņus pieminēt" (B. 13646, 14). Tāpat J. Pr;iedītis ir iesūtījis dziesmiņu ar izteikumu: "Paldies Dievu Dieviņam" (B. 1144). Te mums nav jāaizmirst, ka Ausekļa laikos dievu daudzināšana piederēja pie patriotisma, kādēļ par tiem jūsmoja nevien tradiciju uzrakstītāji, bet arī teicēji. Dažās tautas dziesmās sastopam arī Dieva dēlu vietā "dievu dēlus", bet par pēdējiem mēs dzirdam tikai dievu cildināšanas laikos. Tādu piemēru nav ne senāk uzrakstītās dziesmās, ne arī Folkloras krātuves bagātos materiālos. Man pašam bija gadījums iepazīties ar kādu teicēju, kas stāstīja vecas tradicijas ar moderniem uzskatiem. Ja nu es tādas sagrozītas t. dziesmas un teikas būtu uzrakstījis, vai tad tie būtu droši materiāli latviešu mītoloģijas pētīšanai? To ievērojot, varam domāt, ka arī Graudiņu Kārlim, J. Priedīšam un "dievu" dēlu" atradējam varēja gadīties tādi paši teicēji. Minētie sagrozījumi varēja rasties arī gluži netīšām. Tradiciju krājēji domāja, ka pagānu laikos latviešiem bijuši vairāk dievi, kamēr Dievs kā Debestēvs būtu cēlies no kristīgas ticības. Tāpat arī pāra teikās Dieva vietā ir ielikts Pērkons. Tie nav nekādi tīši viltojumi, bet tikai nekritiski pārlabojumi. Mūsu Folkloras krātuvei ir tagad jau vairāk kā divreiz lielāks t. dziesmu krājums, nekā tas, kas bija Kr. Barona rīcībā. Šai krājumā arī nav ievēroti ne "dievi", ne arī "dievu Dievs", kuŗa vietā sastopami: "Paldies devu (saku) Dieviņam". Beidzot nevaram jau arī itin droši apgalvot, ka lielajā "Latvju Daiņu" krājumā nebūtu neviena pārsacīšanās kļūda no teicēju puses un neviena pārrakstīšanās kļūda no krājēju puses. Nekādā ziņā latviešu mītoloģijas ēka nav ceļama uz retiem izņēmuma gadījumiem tautas tradicijās.

Profesors L. Bērziņš "Latviešu literātūras vēsturē" (l, 173) saka, ka viņš tomēr dieviņus esot novērojis veļu nozīmē. Es negribu apstrīdēt, ka šis novērojums būtu nepareizs, bet mums tomēr ir vēl jājautā, cik veci un tautiski ir šie dieviņi. Es esmu atradis tautas tradicijās, kas nav nekādi tīši viltojumi, arī latu, šauteni, virtuvi, līgavaini, drēbnieku un citus jaunus vārdus, kas tikai nesen ir parādījušies latviešu rakstos. Ka "dieviņi" ir daudz vecāks vārds, kā augšā minētie piemēri, par to mums nav ne mazāko šaubi&127; kādēļ tie varēja ieviesties arī īstās tautas tradicijās, sevišķi teikās un māņos. No visām Latvijas malām ir ziņas, ka vēl nesen ir nesti upuri jeb ziedi pie kādas krāsmatas, kāda akmeņa, koka, avota jeb citā vietā. Bet kam īsti ticis ziedots, to tikai retis kāds vēl zina pastāstīt. Bet lai nu ziņojums būtu pilnīgāks, tad teicējs pats sāk prātot. Cits stāsta, ka ziedi nesti vispārīgi kādam elka dievam, cits runā par zemes dievu par ūdens dievu, par uguns dievu, cits pazīst tikai Dievu jeb Dieviņu, cits atkal stāsta par dieviņiem. Lai arī šīs ziņas nevaram atmest par tukšiem niekiem, bet nekādā ziņā nevaram apgalvot, ka tie būtu itin droši seno dievu vārdi, kas mantoti no pagānu laikiem. Tādas ziņas sāk pamazām parādīties tikai ap Ausekļa laikiem, bet vecākos rakstos neatrodam ne dievu, ne arī dieviņu. Jau P. Einhorns raksta, ka veļu laiku latvieši saukuši nevis par dievu dienām, bet gan par "Dieva dienām", kas laikam nozīmē tādu laiku, kur Dievs atļāvis veļiem staigāt pa zemes virsū. Varam arī viegli saprast, ka par dieviņiem labprāt nosauc miroņus jeb mirušo cilvēku dvēseles, jo mānisma teorija pie mums tiek daudzināta jau kādu piecdesmit gadu laikā. Tādas teorijas drīz vien pāriet gan pie tautas dzejas krājējiem, gan arī pie pašiem teicējiem. Līdz ko mūsu laikrakstos parādījās ziņas, ka Māra esot sena latviešu dievība, man arī tūliņ tika piesūtīta patriotiska teika par Māŗu. Bet dievi, kā jau teikts, varēja ieviesties tautas tradicijās arī gluži nevilšus.

No pārprašanas ir radušies arī tie nepareizie uzskati, it kā senie latvieši pagānu laikos jau būtu prātojuši par pasaules radīšanu, un ka daži seno baltu dievi esot turēti par radītājiem. Āzijas tautas, cik man zināms, vēl tagad nedomā, ka pasaule esot no nekā radīta Ir gan bez šaubām vecas teikas par tādām lietām, kā pasaule esot pārveidojusies un kā cilvēki izplatījušies zemes virsū, bet tā vēl nav īsta radīšana. Līdzīgas teikas varēja būt arī seniem latviešiem aizvēstures laikos. Turpretī tās latviešu teikas, kur Dievs rada pasauli, būs attīstījušās tikai vēl kristīgās ticības ietekmē. Mums tomēr būs ērtāki dalīt šīs kosmogoniskās teikas divās grupās: pirmkārt, tādās, kur Dievs viens pats rada pasauli, otrkārt, tādās, kur Dievs ar Velnu darbojas kopā. Pirmajās mēs redzam cauri kristīgās ticības uzskatus: otrajas turpretī var vērot duālisma mācības ietekmi. Nav tomēr jādomā, ka visas šādas teikas ar visiem sīkumiem būtu aizņemtas no kaimiņu tautām. Vispārīgi ņemot, šīs teikas gan būs kristīgo laiku, sevišķi vēl 19. gadsimteņa ieguvums. Tomēr viens otrs motīvs ar aitioloģiskiem prātojumiem var būt mantots arī no pašiem aizvēstures latviešiem. Tāpat nav mums iemesla domāt, ka ziņas par kristīgu ticību būtu sasniegušas latviešus tikai vēl 12. gadsimtenī. Daugmales pilskalnā ir atrasti bronzas krustiņi, kas laikam nākuši no Kijevas — vismaz caur Kijevu jau varbūt no 10. gadsimteņa. Līdz ar krustiņiem droši vien pārnāca arī daži stāsti par jauno ticību.

Daži teologi domā, ka Debestēvs ir mums jaunāks nosaukums, kas nācis no kristīgas ticības. Es arī nešaubos, ka Debestēva nosaukums nav pie mums mantots no baltu pirmtautas, kādēļ arī negribu noteikt to laikmetu, kad viņš īsti būtu radies. Kristīgas ticības termins Dehestēvs tomēr nav, jo svētos rakstos tāds nekur netiek minēts. Turpretī Debestēvs ar Zemesmāti ir ļoti seni dievu nosaukumi pie daudz pagānu tautām. Ja arī mēs sakām: "mūsu tēvs debesīs", tas tomēr nenozīmē, ka kristīgās ticības Dievs būtu saukts par "Debestēvu", lai arī jēdzieni īsti nebūtu šķirami. Svēto rakstu uzrakstītāji laikam būs labi pazinuši pagāni tautu Debestēvu un Zemesmāti, kādēļ būs varbūt tīšām izvairījušies saukt Dievu par Debestēvu. Lai nu arī Debestēvs būtu pie mums radies tikai vēl kristīgos laikos un ne bez ietekmes no kristīgas ticības, tomēr Debestēvs un Zemesmāte ir un paliek pagānu dievu nosaukumi, kādi senos kristīgos rakstos nav atrodami. Bet kā senais indoeiropiešu Dievs tagad tiek lietots kristīgā nozīmē, tā arī nav mums iemesla atmest Debestēvu mūsu kristīgos rakstos.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox