Velnu dzīves vietas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz lapsa nogājusi jūrmalā. Tur esot bijis daudz velnu. Tuvojusies tūce ar lietu un pērkonu. Velni to redzēdami, nezin kur bēgt, kur sprukt. Tuvumā bijis varen liels, vecs ozols, kam viducis bijis gluži izpuvis no augšas līdz zemei. Velns lapsai prasa padoma: kur no pērkona slēpties? Lapsa ieved velnus pie ozola un viņus tā uzrunā: "Līdiet te visi iekšā, te jūsu neviens neredzēs un jūs te varēsit izglābties no tā, no kā jūs bīstaties." Velniem padoms labi patika. Viņi visi cits pēc cita salīda caurajā ozolā, tā ka ozols bija pilns ar velniem, no augšas līdz apakšai. Bet vienam nebijis tur rūmes. Tas nogājis jūŗā, kur netālu no ozola bijis vareni liels akmens, un tur zem tā jūŗas dibenā palīdis. Kad visi bija norūmējušies, tad arī drīz pērkona lietus tūce bija tuvumā. Lapsa, galvu pacēlusi, saka: "Mīļais debesu tēvs, draudi ar savu rīksti arī manu ozolu!" Tiklīdz kā lietus tūce virs ozola bijusi, te blīkš! nosprādzis, ka visa zeme vien nodārdējusi un nodimdējusi līdz pašiem pamatiem un ozolu pērkons saspēris lupatu lupatās līdz ar visiem velniem. Arī tas velns, kas bijis jūŗā zem akmens palīdis, dzirdējis briesmīgo sprādzienu un jutis stipri zemi trīcam. No pērkoņa spēriena arī viņam sliktums ticis: akmens, zem kuŗa viņš bija palīdis, uzgrima viņam tā virsū, ka ne uz kādu vīzi nevarējis tikt laukā, un esot tur palicis kā piekalts līdz šai pašai dienai. Gan velns viņu ar zobiem kremtot, gan ar nagiem plēšot, bet kā nevarot, tā nevarot no viņa apakšas atsvabināties. Dažu reizi gan turpat jau laukā tiktu — akmenim noplēsis dažas skrambas, bet akmens Krista dienās atkal pieaugot. Un tā viņš pūlējoties, pūlējoties jau ilgus gadus, bet no tā pūliņa nekas neiznākot.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox