Velnu dzīves vietas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Priekš kādems trīsdesēmt adar vairāk gadems apakļes, netāļ no Dundags pil, kād pār verst us diensvids pus, ās Kartskaln, netāļ no Sabdags dižceļ, kas iet us Vent, bi tāds mazs dīķis, kur pils kungs bi lics ielaist tāds dārgs zelt zujiņš. Viš tur gribe pielikt sarg klāt, le neviens nedābt tos dārges zujiņs iszagt. Bet kad tur klātnes nebi nekād māj, tad pils kungs salīg vien vīr, le tas apkārt to dīķiņ sāk nocirst tos krūms un mež, tad kungs viņam līdzs tur ustaist maz mājiņ un viš tur vars dzīvt un sargt tos zujs. Tas bi ziem, tā us pousers pus, pa gavņem, tas vīrs tur sāk pa dienām iet, cirst to līdam. Mājs viņam no to viet bi gandrīz kād jūdz nost. Papriekš viņš, pa dien iscirtes, vakrēs gāj us mājām; bet arvien vairāks us pousers pus viņam vairs netīk ik vakrēs iet us mājām, nakts palik īsāks un viš palik turpat pa nakt gult. No zarēm un skujām ustaise tād nojumiņ, uskūr priekšē lab ugiņ un tad nosmetēs turpat panakt gult. Bi godīgs, dievticīgs vīrs. Netāļ otrpus to dižceļ ir tas Karatkalns. Apsseidēs pi to ugiņ, isceps sov ēriņ gabliņ, poeids vakriņs, sataisēs guļsviet, paliek skujs apšē un pagālē, usjem sov vec kažciņ virsē, viš apsgulstēs pi to ugiņ tik tuj, ka tas viņ tā sild, ka viņam nesalst. Pamets krust us pagāļ nospūzdmēs: "Dies, Tēs, Dēls, svēts Gars, stāv mon klot!" Viš apsgulstēs un peic kād maz laiciņ asmieg. Nakt bi skaidrs un brang sal; bi pliksals, us ceļem nebi nekāds sniegs, gaŗ malām un pa pļavām gan vare broukt a ragām, bet pa dižceļ nekā; tur brouc a ratēm, kā rībe vien un ceļš bi nobroukts puslīdz gludans. Vīrs us pusnakt atsmostēs, ugens puslīdz isdziss, viš to puslīdz sačokrē, le gaišāk deg, un pats sildēs klāt. Te viš iesklousēs, ka no Dundags pus viens brouc pa dižceļ, ka tas tē klusē naktē tik skald vien. Vīrs par to neko, le brouc — pa dižceļ jau brouc avien. Bet kad tas piebrouc pi to līdam, kur viš pa dien cirts, tad viš dzird, ka tas broucēs griežēs no to dižceļ zemē, brouc tēs zarēs iekšē, tā ka tas tik spriukst vien, un brouc tiešām us viņ skuj būd un riktig piebrouc klāt, ās paš to ugiņ. Vīrs skaider redz: div mell zirg, mell rat, mells kučers seid priekšē un mells kungs ratēs iekšē. Vīrs skatēs pāre pa to ugiņ pār us tiems zirgēms, us to kučer, us tiems ratēms un us to kung, saliek roks, nospušēs un tad iessaucēs: "Ak, tu mans mīļēs Kungs Šēss, kas tie par kungēm, kas pa paš naktsvid te brouc!"

Us tiems vārdēm kučers sakustan grožs un zirg a visēm ratēm, kučer un kung a jon no to pakalniņ zemē un tē dīķē iekš, tā ka ūdiš tik noburbļē vien. Vīram, to vis redzdēm iskrej čougiņ vien cour gāļ un visēm kaulēm — nevar nemaz tur vairs gult un āsmigt, un nav vairs isteics, kā viš to vel atlikš naktsbrīd pavadēs.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox