Velnu dzīves vietas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Skaistkalnes pagastā ir vieta, ko sauc par Ābeļu kalnu. Tas ir neliels uzkalns ar vecu ābeli, no kā arī tam piešķirts tas nosaukums. Ābeļu kalns esot velnam iemīļota vieta, kur tas bieži vien muļķojot gaŗāmgājējus.

Tā reiz gar Ābeļu kalnu bijis jāiet vienam vecim. Tas lēni, kaļķīti smēķēdams, gājis uz priekšu. Bijusi jau tumša nakts. Te uz reiz vecītim piesities melns kungs, kas tam piedāvājis skaistu, zelta apkalumiem izrotātu pīpi, pildītu ar smaržīgu tabaku. Kungs licis priekšā mīties ar pīpēm un vecis bijis arī ar mieru. Abi apsēdušies uz skaista sola — vecis nobrīnījies: "Diez' kā te tāds sols radies?" — un sākuši runāties. Runājot vecītis nejauši pieminējis Kristus vārdu. Kā miglā pazudis melnais kungs — tas bijis pats velns — ar visu vecīša pīpi. Vecītis atradies sēdam uz Ābeļu kalna vecās ābeles zara. Mutē tam bijis gaŗš stilba kauls. Noprazdams, ka viņu izmuļķojis pats nelabais, vecītis aizmetis stilba kaulu, pārmetis krustu, nospļāvies un gājis tālāk.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox