Velni nēsā akmeņus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz ziemas svētku naktī velns nolēmis apstaigāt Vidzemi, lai notvertu kādu dvēseli, kam dzīve apnikusi. Velns gājis no Rīgas uz Cēsim. Visur svinēti ziemas svētki, dziedātas svētas dziesmas un skaitītas lūgšanas. Velnam tas apnicis, un viņš nodomājis aizdambēt Daugavu, tā atspītēt Vidzemei, jeb pavisam to iznīcināt.

Ap pulksten desmitiem velns uzsēdies uz caura ozola bluķa un jājis uz Zviedru zemi pēc akmens bluķa. Nolauzis kādu klinšu bluķi, velns steidzies atpakaļ uz Vidzemi. Velns nolēmis taisni iet gar Valku un tad uz Daugavu. Velns viņā pasaulē dabūjis dzirdēt, ka cilvēki visvairāk padarot grēka tad, kad zemē bads. Velns priekš pusnakts gribējis nonākt pie Daugavas, bet pulkstens rādījis jau vienpadsmit, kad velns bijis tik vēl pret Smilteni. Velns skrējis, uzsperdams mazus uzkalniņus. Pulkstens sitis divpadsmit, kad velns bijis pret Lamsteŗiem. Akmens bijis pārāk smags un velns nolēmis Lamsteŗu rijas krāsnī atpūsties.

Vakarā vaļniece ienesusi vistas un gaili rijā, lai salasītu atlikušos graudus. Pusnaktī gailis sācis dziedāt. Velns paķēris akmeni un skrējis prom. Vaļniecei uzceļoties, sācis bērns raudāt. Velns sabijies par jaunu un skrējis uz Vislas muižas pusi. Akmens bijis par smagu un tādēļ velns to nometis Lamsteŗu tīrumos. Par nelaimi gailis dziedājis trešo reizi. Velns sabijies un tūliņ nobraucis ellē, bet šinī vietā pacēlies kalns, kuru turienes ļaudis nosaukuši par Meimura kalnu.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox