Velni nēsā akmeņus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: rādu teiku ir arī piesūtījis Varabalss "Balsij" (1885., nr. 35. LP, VII, 16), bet daudz īsāku. Vēl līdzīgas teikas iesūtītas "Brīvai Zemei" par Velna kambari (1928., 2. nov.) un par Ellīti (1928., 9. nov.). P. Š.


Liepu alās (pie Cēsim) dzīvojuši velni. Viņi nākuši uz tirgiem ar cilvēkiem zirgus mīt un pirkt. Velni tad bijuši cilvēku izskatā. Neviens tos nevarējis atšķirt no īstiem cilvēkiem. Bet ja kāds tirdzinieks aizmetis sev priekšā krustu, tad tūliņ ieraudzījis, ka velniem no bikšu starām ir izkārušies astu gali. Velni piekrāpuši daudz cilvēku. Viņu dotā nauda pārvērtusies, kad viņas īpašnieks pārgājis pār ūdeni, par spaļiem, zirgu mēsliem un pelavām. Ja pārdevējam negadījies par ūdeni iet, tad nauda pastāvējusi līdz tam laikam, kamēr tas pār kādu tiltu pārgājis. Tas pats bijis arī ar velnu zirgiem, ja kāds to iemijis vai nopircis. Tiklīdz ar zirgu pārgājuši pār tiltu, tas tūliņ palicis par salmu kūli. Cilvēki žēlojušies valdībai un mācītājiem. Drīz vien uz velnu alām aizbraukuši divpadsmit mācītāji, lūguši Dievu un Jēzus vārdā likuši, lai velni iziet no alām un iet uz jūru. Bet velni neklausījuši, mēdījušies un stāstījuši, kādus grēkus katrs mācītājs esot padarījis. Viens mācītājs esot, vēl mazs puika būdams, tirgū nozadzis kleņģeri.

"Un tu," — teikuši velni uz otru mācītāju, "uztaisīji meitai bērnu."

"Tur, lūk, tas ir meitas bērns. Tas nu gan mums būtu jāklausa," teikuši velni un rādījuši uz trešo mācītāju.

Katram mācītājam bijis savs grēks. Mācītāji lūguši Dievu un gavējuši pie velnu alām trīs dienas un naktis. Beidzot arī velni izgājuši no alām un aizgājuši uz jūŗu. Viņu lielākais naidnieks, Pestītājs, tos piekalis tur pie liela akmeņa.

Tā izbeidzies pēdīgais velnu miteklis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox