Velni nēsā akmeņus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz velnam iešāvies prātā Daugavā samest lielus akmeņus, lai strūgas un plostus Daugavā gremdētu. Steigšus laidies Parģu krogam gaŗām uz Bagas novadu (Neuhof). Pie kroga vēl šodien viena pēda akmenī redzama. Šo pēdu vēl tagad sauc par Velna pēdu. Noskrējis līdz Bagas muižai, viņš paķēris lielu, lielu akmeni, aiznesis līdz Baložu mājām un iemetis upē. Bet tā kā Daugava šeitan brangi plata, tad velns vēl otrreiz lobis pēc labi liela akmeņa. Paķēris šādu akmeni un gājis šoreiz gar Seces muižu un pār Grēļa kalnu uz Baložiem. Bet tikko bijis kalnā, te tuvējās mājās iedziedājies gailis. Lai tomēr sasniegtu savu nodomu, sviedis uz labu laimi sviešus savu akmeni. Tomēr pārāk steigdamies, saķēris to tikai ar mazo pirkstiņu un tāpēc akmens neaizsviedies vis līdz pašai Daugavai, bet nokritis šurpmāk uz Daugavas krasta (ap 6 1/2 verstes no Kokneses muižas), kur vēl šodien grava redzama ar stāvām klints sienām. Nu velns gājis savu darbu apskatīties un briesmīgi sadusmojies, kad ieraudzījis, ka nav izdevies. Beidzot nospriedis palikt turpat gravā cilvēkus baidīt un noskatīties, kā strūgas un plosti gar akmeņiem sašķīdīšot un cilvēki noslīkšot. Tur viņš tad vēl šodien piemājojot, ķircinādams, maldinādams pa dienasvidiem un pusnaktim cilvēkus. Dažreiz viņš brēcot kā bērns, dažreiz saucot cilvēka balsī pēc palīdzības, dažreiz skrienot apkārt zaķa un stirnas izskatā, bet posts tam, kas domā pakaļ dzīties: to viņš bez runas nogalina.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox