Velni nēsā akmeņus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Kādas divi verstis no Maz-Salaces miestiņa pa kreiso roku, ceļa malā, kas ved uz Pērnavu, atrodas maza zemes kaudzīte, kuŗā vēl daži akmeņi redzami; lielākā daļa no šiem jau aizvesti. Šo kaudzīti nosauc par Velna klēpi. Tajos laikos, kad Burtnieka ezers un Salacas upe cēlušies, šī kaudzīte cēlusies no velna. Burtnieka ezeram un Salacai izceļoties, melnais kungs ar savu dēlu arī bijuši dalībnieki, bet kad tikuši no ezera izdzīti, tad vecais velns, ar lielām bailēm gar Salacas upes malu lejup skriedams, aizmirsis savu dēlu viņpus upes. Nu brēcis, bļāvis un skatījies pēc viņa, bet kā nav, tā nav. Ko nu lai iesāk? Peldēt arī neesot pratis. Tad velnam, tādam spēcīgam vīram, labs padoms iešāvies pakausī: Salacu ar akmeņiem aizsērst. Bet lai to spētu izdarīt, tad pašam bijis labi jāievietojas, lai kāds nevarētu uzbrukt no muguras puses un darbu izpostīt. Nu meklējis tādas vietas un nonācis līdz tai vietai, kur tagadējais Velna pagrabs, izkašņājis klintī alu un palicis tur par mājas tēvu. Ievietojies un sācis ķerties pie darba, zināms naktī. Ātri jo ātri nonācis līdz K. mājas tīrumiem, salasījis akmeņus priekšautā, devies atpakaļ un iebēris tos Salacā, savas alas durvju priekšā. Tāpat darījis vēl otru reizi, bet dambja celšana nemaz nesekmējusies. Velns sadusmojies, sameklējis lielu sagšu un nodomājis vienā nesienā Salacu piebērt pilnu akmeņiem. Nonācis atkal turpat, salasījis akmeņus sagšā, devies lejā uz upi. Bet tajā vietā, kur tagadējais Velna klēpis, sagša saplīsusi, akmeņi izbiruši.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox