Velni mānās

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz vellc aizbraucis pie kalēja un vēlēš šim, lei apkaļot zirgu. Vellc bīš sataisījies par varēnu kungu. Kalēš jau nokalis pakavu un gribēš jau apkalt zirgu, bet kā gāš pie zirga, tā pamanīš, ka kungam (velnam) viena kāja ir govs un otra gaiļa. Nu kalēš manīš, ar kādu putnu šim darīšanas, pārbijies kā kaļķis, ka pats nelabais šā priekšā stāv, skāpies apakaļ no vella un metis sev krustus priekšā. Vellc pamanīš, ka kalēš krustās, un prasīš šim, kāpē šis krustoties. Kalēš sacīš pretī, ka šis jau viemē tā krustoties, ka kādu darbu iesākot. Nu vellc palicis nevaļīgs, nelaidis vais kalējam zirga kalt un taisījies tik prom. Kalēš akal bīš varēn priecīgs, ka ar godu ticis no nelabā vaļā.

Vellc braucis, braucis un pamanīš, ka vienā mājā saimnīca baro vistas. Vellc braucis mājā iekšā un piegāš pie saimnīcas Pašreiz saimnīca sviedusi vistām miežus, un šai pašai nemaz nemanot, noslīdēš no pirksta gredzenc un nokritis zemē. Nācis gailis un norijis saimnīcas gredzenu. Vellc visu to redzēš, bet saimnīca gan nekā nemanīsi. Ka gailis bīš saimnīcas gredzenu norijis, ta vellc nu tūlī plijies saimnīcai virsū, lei pārdodot šim to gaili. Bet tas gailis, kas to gredzenu norijis, bīš pats smukākais un saimnīca tā gaiļa ne par ko ar negribēsi pārdod un solīsi vellam otru gaili. Bet vellc otra gaiļa neņēmis un tik pēc tā vie dzinies, kas gredzenu norijis, un sasolīš par šo lielu naudu. Pēdīgi nu saimnīca apdomāsies, ka vellc tik lielu naudu par gaili solīš, un nospriedusi, ka būšot vie tas gailis jāpārdodot. Šī nu saķērusi gaili un devusi vellam. Bet kā devusi, tā pamanīsi, ka kungs nav vis cilvēks, bet pats nelabais. Saimnīca no lielām bailēm nelabi iebļāvusies, gailis izspudījies šai no rokām un spurr! — prom. Pati saimnīca kliegdama uz māju prom un vellc palicis stāvot ar naudas maku rokā. Tā vellam akal nekas neiznācis un šis braucis prom.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox