Velni mantas nesēji

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz Šonaks bijis Rīgā ar kartupeļiem. Pārdevis visu, gājis pa Rīgu pastaigāties un iepirkties. Te Domas tirgū nācis viens vīrs pretī ar skaistu kastīti rokā: vai negribot vellu pirkt? Smuka kastīte arī — lai pērkot vien! Šonaks nopircis arī — dārgi nav bijis. Aizgājis pie laivas, attaisījis vaļā — apskatījies: bijusi viena govs auss iekšā. Sadusmojies un iesviedis to jūŗā. Nu braukuši uz mājām — bijis rāms laiks — citi netiek nekur uz priekšu, bet Šonakam iet laiva kā stīmers. Pārbraukuši mājās, nākuši malā — zaļš jaunskungs pretī — prasījis: kādu darbu došot? Gājuši zvejot. Jaunskungs zvejojis vareni. Bet cik ilgi tad nu zvejos? Jānāk malā arī. Iznāk malā — jaunskungs prasa atkal darbu; kad ne — grib Šonakam galu darīt. Šonaks nu licis citiem vīriem, lai met mazgas (mezglus) striķos, cik tikai vien spēj. Bet cik vīri varējuši samazgāt (samezglot), tik tas sātāns atlaidis. Nu devis citus darbus, bet kādu darbu vien uzdevis, jaunskungs drīz vien padarījis. Pa tam Šonakam nomirusi sieva; kaķi klētī viņai (mironei) visas acis izēduši. Darba jau drīz sāka pietrūkt. Beidzot jaunskungs gribējis, lai iet pie katra saimnieka — paņem vienu teļu. Šonakam tīri posts — nevar nekā viņu valdīt. Bet Šonakam bijis vecs tēvs vēl dzīvs. Tas bijis tik gudrs, ka varējis pasacīt, cik katram saimniekam teļu piedzimšot. Šis nu redz, ka dēlam vairs lāgi neies, piesaucis klāt un pamācījis: "Mans dēls, tev jāņem vilnas ķēde un tas velns jāpiesien, citādi no tā vaļā nevar tikt." Dēls arī tā darījis un tad velns pazudis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox