Velni mantas nesēji

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz trīs kaimiņi, abi Ķūtu tēvi un Biezo tēvs, sagājuši kopā, sākuši, kā jau nu pa laikam saimnieki, ierunāties par zemes darbiem, par sējumiem, par turību. Kā nu par turību aizņēmušies, tā Biezo tēvs piebildis: "Nu, kuŗam tad nu vēl tādi staļļi, kumeļi, tik pilnas klētis kā Ķūtu tēviem?" Viens Ķūtu tēvs tad atteicis: "Ja gribi, viņu tēv — tikai nemuršķi vien nekā — tev arī būs tāpat kā mums visas vietas pilnas."

"Nu, kā tad tas varētu būt? "

"Nāc mums šovakar līdzi, gan redzēsi!"

"Uz kurieni tad jūs mani, sābri, vedīsit?"

"Neprasi, Biezo tēv, uz kurieni, nāc tikai līdzi!"

Sābris, Biezo tēvs, arī gājējs un vakarā, pēc saules rieta, visi trīs aizgājuši. Ceļā abi sābri, Ķūtu tēvi, stāstījuši, ka šiem te esot kāda vieta, kur visus darāmos darbus izstāstot. Tāpēc būšot šiem visiem trim jāpārguļ te pa nakti, tad katrs rītā dabūšot vajadzīgo zināt. Tā viņi gājuši lielu gabalu, kamēr nonākuši pie liela, veca, apdeguša apses celma. Tur viens Ķūtu tēvs piedauzījis un tūdaļ ieraudzījuši caurumu, pa ko tad nokāpuši lieli dziļi zemē, kādā istabā. Tai istabā bijusi liela krāsns, kas sprakstēdama vien degusi: bet uz mūriņiem stāvējuši dažādi ieroči. Biezo tēvs nekā nevarējis saprast, kam tādi ieroči derot. Tad ienācis briesmīgs trijgalvju vecis un nu Biezo tēvs tūdaļ sapratis, kur atrodas. Abi Biezo tēva kaimiņi ar veci kā pazīstami sasveicinājušies, izstāstīdami, kāpēc savu kaimiņu atveduši līdz. Vecis teicis, lai apgulstoties visi trīs, un tad aizgājis. Abi Ķūtu tēvi nolikušies uz mūriņa gulēt, bet Biezo tēvs, kā jau viņš tāds siltuma mīlētājs bijis, uzrāpies pašā krāsns augšā, salocījis mēteli pagalvī, aizmetis krustu un gulējis. Abi mūriņa gulētāji drīzi aizmiguši, krākuši vien; bet šam nenācis ne acu galā miegs. Pēc kādas stundas laika Biezo tēvs izdzirdis briesmīgi skaļu svilpienu un tūdaļ viss sācis rībēt vien, bet viņa kaimiņi gulējuši kā nosisti. Pienākusi pilna istaba velnu. Visi čukstējuši un nezin ko tur darbojušies gar abiem kaimiņiem. Tad pats lielais velns izvilcis āderes un nu abus gulētājus āderējuši — citi velni turējuši asiņu traukus. Biezo tēvam, to redzot, uzgājušas tādas bailes, ka vai no ādas gribējis izlēkt, bet trokšņa celt arī nedrīkstējis. Viņš domājis: beigts jau nu tā kā tā būšot i šis, ja šam arī tikdaudz asiņu nolaidīšot. Beidzot velni pabeiguši kaimiņus āderēt un lielais velns teicis, ka jāiet esot arī pie tā jaunā atnācēja. Biezo tēvs nu vairs nezinājis, kur sprukt, bet labāk domājis: kas nu būšot, būšot. Lielais velns arī pienācis pie viņa, bet tad uz citiem teicis: "Šitam nekā nevar darīt: viņam šķēres uz krūtim". Visi velni aizgājuši projām.

Rītā atkal visi sanākuši izstāstīdami kaimiņiem: tā un tā lai sējot, tad un tad lai aŗot. Uz Biezo tēvu pagriezies, lielais velns teicis: "Šitam nevajaga vis nekā stāstīt!" un tad atkal visi pazuduši. Nu visi trīs kaimiņi gājuši uz māju; bet tie divi bijuši bāli kā miroņi — nemaz nespējuši Biezo tēvam līdzi tikt. Biezo tēvs prasījis: vai šie arī to lielo svilpienu esot dzirdējuši? Bet tie itin nekā nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši — visu nakti tikai tādā gurdenā miegā nogulējuši. Tad Biezo tēvs izstāstījis visu, ko redzējis, ko dzirdējis un galu galā teicis: "Redzi, tāpēc jums arī nemaz nav spēka paiet!" Abi kaimiņi nosolījušies uz priekšu vairs ne kājas necelt uz velnu padoma prasīt. No tā laika visi trīs iztikuši tāpat bez velna padomiem. Viņi dzīvojuši uz priekšu laimīgi. Velns gan mācījis pēdējo reizi, lai abi kaimiņi pārceļot mājas jaunā vietā, bet neklausījuši vis vairs un par to arī nekāda sliktuma nejutuši.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox