Velni mantas nesēji

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz dzīvoja viens mežsargs vārdā Brencis. Jau ilgus gadus viņš bija šai amatā. Vienumēr viņš gāja uz mežu un ņēma bisi līdz, ar ko nošaut kādu zaķi jeb citu kādu dzīvnieku.

Vienu rītu, kā jau parasts, viņš paņēma bisi un aizgāja uz mežu. Te uzreiz viņš ierauga pāri kalniņam zaķi skrejam. Viņš izšauj, bet zaķis pārmet kūleni un skrien atkal tālāk. Arī nākošu rītu mežsargs redz zaķi, šauj uz to un tas atkal aizskrien. Tā tas gāja veselu nedēļu. Nu bija vecais Brencis par daudz noskaities. Mājās viņam dzīvoja kāds vecs vecītis, kas pamācīja Brencim, lai ieliekot dzīvsudrabu bisē, tad varēšot zaķi nošaut, jo tas jau laikam esot pats nelabais. Brencis otrā rītā arī tā izdara. Un patiešām, tikko viņš izšauj, tā zaķis palecas uz augšu, pārmet kūleņus un tūliņ viņam izaug ragi un aste. Nu Brencis zina, ar ko tam darīšana. Bet zaķis sāk mežsargu lūgties un sola tam veselu gadu katru rītu atdzīt pa vienam zaķim. Tā nu zaķis izpildīja savu solījumu trīssimtsešdesmit četras dienas. Taisni trīssimtssešdesmit piektā dienā viņš nevarēja nevienu zaķi sadabūt, bet Brencis bez zaķa nav apmierināms. Nu zaķis, ar asti un ragiem, lūdzās mežsarga, lai nedusmo, ka viņš iedos tam pilnu zaķādu ar zeltu. Dabūjis zeltu mežsargs Brencis atstāja zaķi mierā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox