Velni mantas nesēji

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reizi zemnīks sašyva zīmas svātkim jaunu boltu kažuku, ar kū īt uz rikti. Uz kaimiņu sātu, kurā beja rikts, ceļš guoja pa pūra molu. Jis guoja, guoja — sasašķūbēja un īkrita pūrā. Tymā pūrā jū īgryudja Valns. Zemnīks izleida nu pūra ar nateiru kažuku. Pa tū pat ceļu guoja Dīvs, jis saticis Valnu, vaicoj: "Par kū tu cylvāku īgryudi pūrā?" Valns naatbildēja ni pusplāsta vuorda. "Par tū, ka tu cylvāku īgryudi pūrā," sacija Dīvs. "tev daīs jam treis godus kolpuot un struoduot vysus dorbus, kaidus tik zemnīks aizliks." Valns aizguoja pi zemnīka un struoduoja vysu, ka putēja vīn. Vīnu reizi Valns prosa zemnīku, lai pajem jū kūpā ar sevim uz rikti. "Labi," soka zemnīks, "tikai apdori vysus dorbus!" Valns, ni minūtes nakaveidams, stuojās pi dorba, nosuojā, ka dipēja vīn, un — bej nabej — dorbi beja padarīti. Zemnīks apvylka jaunū, boltū kažuku un obeji aizguoja uz rikti. Beja solts zīmas laiks, zemnīks atguojis rikts ustobā, atsasāda cepļa prīkšā uz puorta. Sylti un pateikami beja sēdēt uz puorta. Pēc nagara laiciņa ustobā dzierdēja svylumu smoku, suoka vīns par ūtru prasīt: kam te gryuzd? Valnāni lūkalēja un breinuojās. Te zemnīks pasaceļ nu puorta un sasagyun, ka jam vysa sēdekles vīta izgruzduse, un suoka vaimanuot. A tad kluotasūšī velniņi gotovi beja voi puorpleist nu smīkla, smējās arī zemnīka kolps. Dreiži pēc taida gadījuma zemnīks ar kolpu guoja uz sātu. Atgoujis uz sātu zemnīks vaicoj nu sova kolpa: "Par kū tu man pīsasmējis kūpā ar cytim valnānim?" — "Es navarēju nūsaturēt nu smīklim, kad cyti smējās," atsacīja Valns. Par tū zemnīks stypri sasadusmuojās un soka: "Man navajaga taida kolpa!" un padzyna valnu.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox