Velns palīdz medniekiem

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Gadu 40 atpakaļ — tā Kupfers raksta — viņš bijis ar vienu vecu saimnieku, ko ļaudis dēvējuši par burvi, medņus medīt un tad pie ugunskura šis pats viņam esot pastāstījis sekošo.

Reiz viens mežsarga palīgs Pēteris ieguvis pie kunga aplam ievērību tādēļ it īpaši, ka bijis pārākais šāvējs no visiem mežsargiem. Kungs tad viņam arī apsolījis reiz vecā mežsarga mājas atdot, tā mežsarga, pie kā viņš par palīgu bijis. Pēterim tas brīnum bijis pa prātam, jo bijis iemīlējis vecā mežsarga vienīgo meitu. Arī vecajam mežsargam tur nekas pretim nebijis Pēterim mājas atdot un par iegātni pieņemt.

Bet tiklīdz labi Pēteris ar Ģedrūti saderinājušies, te atkūlies mežsarga mājās klibais skrodelis, pazīstamais burvis, un apbūris Pēterim plinti tik briesmīgi, ka ne piesietu zaķi vairs nejaudājis nošaut. Šim skrodelim bijusi bērza tāss tabakas šņaucamā doze un ar šo dozi viņš lielījies, ka Pēteris to nebūšot sašaut, ja gaisā sviedīšot.

Pēteris pasmējies par tādām blēņām, jo nekad nemēdzis pūdelēt, un licis skrodelim, lai met dozi gaisā. Metis, šāvis nesašāvis. Un no tā šāviena Pēteris bijis apburts: lai šauj, ko šaudams, nekā vairs nošaut. Gan nabadziņš izmazgājis plinti vairākkārt, gan izracis no ziemas migas čūsku, to ielādēdams plintē un izšaudams čūsku gaisā, lai plinti atburtu, bet kā nekā, tā nekā. Te pašu laiku pārbraucis kungs no Vāczemes un drīzi pēc tam sarīkojis vilku medības. Medībās kungs Pēteri, par labāko šāvēju pazīdams, nolicis tūliņ pirmā vietā aiz sevis. Te sprucis no masta liels vilks taisni kungam virsū. Kungs gan sašāvis vilku pirmā šāvienā, bet tā kā otrs stobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut. Sašautais vilks lēnām, lēnām, soļu, vilcies Pēterim gaŗām un šis arī šāvis, bet kā arvienu gaŗām, tā arī tagad. Vilks pazudis biezumos. Bet kungs tā nieka labad tik briesmīgi sapiktojies uz Pēteri, ka uz tādām pasludinājis: viņš vecā mežsarga mājas vairs nedabūšot. Tas Pēterim bez gala grauzis; it īpaši Ģedrūtes labad sirds raizējusies. Te gadījies izpalīdzētājs, viens vīrs, Pupavs vārdā. Tas teicis: "Pēteri, es klibā skrodeļa apbūrumu atburšu, ja paklausīsi mani un visu darīsi, ko tev likšu. Ej nākamu svētdienu pie dievgalda un nerij vis dabūto dievmaizīti dibinā, bet pagrūd ar mēli starp žokli un vaigu. Pēc tam, cik ātri vien iespējams, manies no baznīcas laukā, izņem maizīti no mutes, ietin papīrī un pusstundu priekš pusnakts sašauj to ar savu bisi pie Zilā kalna. Tu vari arī, pie Zilā kalna noiedams, apsēsties gravas malā uz vecā satrenējušā baļķa, kam jāsapūst tālabad uz vietas, ka priekš gadiem zirgu nositis, un tur mani pagaidīt. Tikai nesaki pie šā baļķa: ""Sci, sci!" citādi dabūsi ko redzēt un ar to savu lietu samaitāsi. Citi ļaudis gan, pa naktim tai vietai gaŗām iedami, aiz ziņkārības to "sci, sci!" saka un dabū ko arī pieredzēt; bet tu to nedari nekādā ziņā."

Labi, Pēteris tā izdarījis un jau nākamā svētdienas naktī gaidījis noteiktā vietā Pupavu. Pupavs atnācis, paņēmis maizīti, piedūris pļavā pie ozola stumbra ar adatu un teicis: "Pēteri, šauj nu! ja šausi, tad, tici droši, būsi atburts: katru putnu, vienalga, vai tas tek, vai skrien, vai peld, vai lien, tu varēsi trāpīt un nošaut no šā brīža."

Pēteris pacēlis gan bisi, bet vēl apdomājies un teicis: būšot liels grēks. Tad Pupavs viņu pārrājis un skubinājis par jaunu, lai šaujot. Nu Pēteris pacēlis bisi pie vaiga un gribējis patlaban gaili paspiest, te — kas tas — itin piepēši atkal nolaidis bisi pie zemes.

"Kam nešāvi, ko niekojies?" Pupavs uzsaucis, bet Pēteris itin bāls atteicis: "Vai tu nemaz neredzi, kas tur bija? Tiklīdz gribēju gaili piespiest, tā aizstājās balts cilvēks maizītei priekšā un cilvēku jau neiešu šaut."

"Ej, ko tu niekojies! Vai vēl tas cilvēks tev acīs?"

"Nē, vairāk nav! Tiklīdz bisi nolaidu — pazuda. Es raudzīšu vēl — redzēs, kas nu būs."

Atkal Pēteris pacēlis bisi, bet tūliņ nolaidis atkal atpakaļ: vēl tur esot tas cilvēks. Tad Pupavs sacījis: "Arī es šoreiz tā kā baltu ēnu noblendu, kā cilvēka ēnu, un man liekas, tevi nebūs vis klibais skrodelis nobūris, bet laikam kāds cits cilvēks, kas nule pat būs nomiris un tādēļ vēl par spoku (ķēmu) tam jāstaigā apkārt. Šis ķēms tad tīšām stājas maizītei priekšā, lai tu netiktu no apbūruma vaļā. Es tavā vietā tādu burvi — pat arī, ja tas ir dzīvs būtu — kā suni nošautu, ne vēl mirušu. Bet tu jau tāds bailīgs pakula zaķis esi: ieraudzījis naidīga neģēla ēnu vien, jau drebi. Saņemies, ģļēvais, atriebies tam! Dod tai spoka ēnai virsū, lai izput kā migla!"

Pēteris tiešām saņēmies un pacēlis bisi pa trešam lāgam. Patlaban gribējis spiest, te ieraudzījis skaidri, gaiši, ka baltais cilvēks sāpīgā vaigā uz viņtu skatījies tik žēlīgi, tik žēlīgi; bet rokas, uz augšu paceldams, tas izplētis tā uz katru pusi, jādomā: tīri vai pēc krusta viss tas stāvs līdzinājās. Tagad Pēteris ilgāki vairs nekautrējies, nosviedis bisi un laidis ļekas vaļā. Bet Pupavs pakaļ, ko māk, noķeŗ Pēteri aiz apkakles, velk atpakaļ. Te tai pašā brīdī arī baltais cilvēks piegadījies un satvēris Pupavu aiz matiem, viegli jo viegli lielā paņēmienā aizsviedis to pa koku galiem nezin kur. Tikai iedzelteni dūmi ar sēra smaku nostiepušies Pupavam nopakaļus. No tās reizes Pupavu neviens nav vairs redzējis. Pēteri turpretim pestītājs bija izglābis no velna nagiem.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox