Velni nerro cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz viens čigāns nodomājis iet zirgu zagt. Zirgi ganījušies uz pļavas netālu no meža. Čigāns noslēpies krūmos mežmalā un gaidījis, kad kāds zirgs atdalīsies no ganāmā pulka un pienāks tuvāk mežam, tad viņš to nozags.

Velns, visu redzēdams, ka čigāns noslēpjas, noprot, ko šis grib darīt, un domā čigānu piemuļķot.

Tā nu čigāns tup krūmos un gaida laupījumu; te uzreiz no ganāmā pulka atdalās visskaistākais zirgs un taisni tuvojas krūmiem. Čigāns nezin, ko aiz prieka lai izdara, paķeŗ zirgu, uzlec tam mugurā, aizmirsdams uzmaukt iemauktus, un jāj uz savu nometni.

Zirgs tik stalti jāj, ka čigāns nevar ne beigt priecāties, bet drīz viņa prieki paliek par izbailēm: zirgs sāk ar vienu pieņemties lielumā un sāk skriet tik ātri, kā vējš svilpa gar ausim.

Čigāns ieķeras zirgam krēpēs. Viņš grib skaitīt tēva reizi, bet no bailēm aizmirsis un tik paspēj pateikt: "Dieviņ, nu tu mani redzi, Dieviņ, tu mani redzi," un krustu arī nevar pārmest, jo jāturas krēpēs, lai nenokristu. Bet zirgs tik joņo uz priekšu un dodas taisni uz upes pusi. Nu čigāns redz, ka gals ir klātu, un saņemdams dūšu lec no zirga zemē, zirgs ieskrien upē un pazūd.

Bet te otrā pusē no upes izlec velns un sāk smieties teikdams: "Vai pazīsti zirgu, vairs gan laikam neiesi zirgus zagt?"

Un tiešām čigānam pietika un viņš apņēmās nekad vairs zirgus nezagt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox